Mēs ļoti bieži nostalģiski un ar sērīgām nopūtām runājam par nācijas vienotību. Taču vai mēs apzināmies, ka vismaz politisko uzskatu un sistēmu ziņā ir divi kardināli atšķirīgi vienotības tipi. Pirmais ir nosacīti bizantiskais jeb, XX gadsimta terminiem runājot, boļševistiskais (fašistiskais) vienotības tips. Tas nozīmē politikā paļaušanās uz vienu «saulvedi», uz vienu, it kā absolūti pareizu, politisko patiesību, uz vadonīgu paštaisnumu un nekļūdīgumu. Tas darbojas šodienas Ķīnā, tas lielā mērā funkcionē mūsu austrumu kaimiņzemē Krievijā. Un ir otrs vienotības tips, kurš raksturīgs Rietumu demokrātijām un kura pamatideju izsaka viena no Eiropas Savienības devīzēm «vienoti dažādībā». (Šī devīze latīniski atrodama arī uz atsevišķām dolāra banknotēm.)
Varbūt ir laiks arī mums, latviešiem, beigt sūkstīties par mūžīgo «kur divi latvieši, tur trīs partijas», bet mācīties sadzīvot mūsu dažādībā. Jau ar nākamajām vēlēšanām. Ir skaidrs, ka būs tādi, kas balsos par Raivi Dzintaru, un būs tādi, kas balsos par Nilu Ušakovu, būs tādi, kas balsos par Valdi Zatleru, tādi, kas par Aivaru Lembergu, tādi, kas balsos par Valdi Dombrovski, citi - par Aināru Šleseru. Un būs arī tādi, kas balsos par «mazprocentīgajām un bezcerīgajām» partijām, un par to īstenībā nevienam nav tiesības nicīgi vīpsnāt. Nevienam nav jākaunas par savu izvēli, bet mums visiem jāmācās respektēt otra izšķiršanos, pat ja tā nesakrīt ar mūsējo. Protams, tas nenozīmē, ka valsts politikā jāvalda ķīselim. Vēlēšanām jānoskaidro, kādas politiskās idejas bauda vairākuma atbalstu, un tām jādominē valsts politikā nākamos trīs gadus. Vai arī jāmeklē kompromisi starp idejām, ja nevienai nav pilnīga vairākuma. Tieši šie kompromisi arī ir Rietumu tipa demokrātijas radošais spēks, kas ļauj utilizēt dažādību, izbēgt no stagnācijas, pie kuras bieži noved vienas «īstās» patiesības kultivēšana. Tas ir sarežģīti, protams, bet dabas zinātnieki zina - jo sarežģītāka sistēma, jo lielākas tās adaptācijas un attīstības iespējas.
Kāpēc es par to runāju? Tāpēc, ka mani mulsina, cik lielu uzmanību priekšvēlēšanu laikā mēs pievēršam tam, kas ar ko pēc vēlēšanām ies vai kas ar ko noteikti neies koalīcijā (pat vairāk nekā konkrēto partiju programmām un dažkārt arī piedāvātajām personālijām). Man liekas, ar sakāpinātu interesi par šo jautājumu mēs ratus jūdzam zirgam pa priekšu. Rodas iespaids, ka mūs ne tik daudz interesē, kā ies «mūsējiem», cik tas, lai «nemūsējie» netiktu pie valdības galda. Un tā jau, piedodiet par skarbumu, ir boļševistiska nostāja - kas nav ar mani, tie ir pret mani. Bet tie «ne mani» jau nekur nepazudīs, viņi arī galu galā ir «mana» valsts. Ja mēs to nesapratīsim, tad tie divi latvieši tajās trijās partijās maldīsies bezgalīgi un tā arī viens otru neatradīs.