Pēdējā mēneša laikā esmu izvērtējusi gan to, ko esmu darījusi, gan to, ko darījusi sistēma, un esmu sapratusi, ka jāmaina darbības stils. Esmu maksimāli sargājusi dienestus un domājusi par to, lai tie būtu drošībā aiz manas «platās» muguras, bet patiesībā man vairāk jādomā par to, lai drošībā būtu sabiedrība. Tas vairāk attiecas uz dienestu vadītājiem - varbūt tas skan tā mātišķi, bet viņiem būs jākļūst patstāvīgākiem.
Bet konkrētāk - kāda ir sliktā pieredze šajā jomā?
Sliktā pieredze vairāk attiecas nevis uz lēmumiem, bet to aizstāvēšanu. Tāda pieredze attiecas uz Bauskas tiltu [policijas īpašo uzdevumu vienība tika nosūtīta, lai izklīdinātu piketu pret slimnīcas slēgšanu - red.], kur ir skaidrs, ka tas bija dienesta vadītāja, nevis ministra lēmums un ka es par šo situāciju uzzināju pēc notikuma. Man bija divas iespējas - vai nu iestāties dienesta vadītāja pusē un pateikt, ka viņa lēmums ir bijis pareizs, vai viņu norāt. Protams, ka tajā mirklī man likās, ka ir pareizāk viņu sargāt. Bet, analizējot tā brīža situāciju tagad, es saprotu, ka mazākais, ko man vajadzēja darīt, bija veikt ļoti striktu izvērtējumu nevis pašam dienesta vadītājam, bet gan zemāka līmeņa vadītājiem, kuri pieņēma lēmumu, kā tīri tehniski tam bija jānotiek.
Vai arī ugunsdzēsēju gadījumā Kundziņsalā [notika ķīmisko vielu noplūde- red.] - tas arī ir stāsts par dienestu aizstāvēšanu, kad, iespējams, dienesti bija kļūdījušies, bet es, nevērtējot situāciju, nostājos to pusē.
Vai pēc šāda paziņojuma, noliekot dienestu vadītājus «zem lodēm», nevarētu būt kāds «atsitiens» no viņu puses, ka ministrijā vairs nav «mammas»?
Nē, es viņus nenolieku zem lodēm, vienkārši pasaku, ka viņiem būs jākļūst patstāvīgākiem. Ja iepriekšējā periodā es biju mamma, tad tagad es būšu prasīgāka mamma. Tas, ka es vienmēr par viņiem rūpēšos budžeta kontekstā, ir mans pirmais pienākums, kas man jādara.
Sieviešu tiesību aizstāvju organizācijas vāc parakstus, lai ieviestu sodus par prostitūtu pakalpojumu pirkšanu. Vai tas dotu kādu labumu vai būtu tikai papildu darbs?
Iekšlietu sistēma nebaidās no papildu darba, ja politiski tiktu pieņemts šāds lēmums. Tas, vai uzlikt šādu sodu, ir tīri politisks lēmums.
Bet jūsu pozīcija - par vai pret?
Man liekas, ka šajā situācijā uzlikt vēl lieku sodu nebūtu vajadzības, bet mēs būtu gatavi papildu darbam, ja gadījumā šādu sodu politiķi uzskatītu par pieņemamu un to iestrādātu likumā. Manuprāt, dzimumnoziegumi pret bērniem ir daudz satraucošāki, un Iekšlietu ministrija (IeM) pašlaik gatavojas iet uz parlamentu ar piedāvājumu ieviest pedofilu reģistru, kas savulaik jau kā ideja ir izskanējusi, bet nav guvusi atbalstu.
Un ko šāds reģistrs nozīmētu?
Tagad strādājam pie tā, kā tas notiks tehniski. Manuprāt, tieši pašvaldības ir tā vieta, kur būtu jābūt sarakstam ar viņu rajonā dzīvojošajiem no cietuma atbrīvotajiem dzimumnoziedzniekiem, un cilvēki, kuri varētu justies apdraudēti, varētu uzzināt, ka viņu apkārtnē dzīvo cilvēks, no kura jāuzmanās.
Vai es, piemēram, varēšu uzzināt, ka man blakus mājā dzīvo agrāk tiesāts dzimumnoziedznieks?
Domāju, ka konkrēti jūs ne, jūs droši vien šis noziedznieks neapdraudēs.
Bet man ir meita...
Reģistrs nevarētu tikt publicēts avīzes Diena pirmajā lapā tā, lai pedofilu mūsu sabiedrība nākamajā dienā vienkārši nolinčotu. Skaidrs, ka reģistrs jāievieš, bet ir jāapdomā, kam tas būs pieejams. Es domāju, ka tam ir jābūt pieejamam mazu bērnu vecākiem gadījumā, ja viņiem liekas, ka kaimiņos ir ieviesies, piemēram, cilvēks, kas tikko ir atbrīvots no cietuma. Arī bērnudārzu vadītājiem, ja liekas, ka gar bērnudārzu apgrozās kāds, kurš varētu apdraudēt.
Pedofils jau parasti nav ar skūtu galvu un tetovētiem pirkstiem...
Bet, ja piecas dienas stāv un sērīgi skatās uz bērnudārzu, droši vien viņš izraisa aizdomas jebkurā cilvēkā, kas to ir redzējis. Es neatbildēšu tieši uz tehniskiem jautājumiem par to, kā tas viss notiks un cik pieejams tas reģistrs būs.
Valdības darbības deklarācijā runāts par bērnu aizsardzību, dzimumnoziegumiem. Bez jau minētā - kādas vēl iniciatīvas gaidāmas?
Mēs pētām arī Krimināllikumu. Jau pagājušā sasaukuma laikā izdevās tajā iestrādāt pantu, kas izslēdz iespēju, ka dzimumnoziedznieku, kurš izdarījis noziegumu pret mazgadīgo, varētu apžēlot pirms termiņa.
Tas ir jau izdarītais, bet kas ir nākamais?
Papildus šim pētīt atbildību Krimināllikumā, jo, piemēram, par maza bērna izvarošanu ir iespējams piespriest arī trīs gadu sodu. Eksperti vērtē tīri juridiski, ka šie sodi acīmredzot būs jāpalielina. Trīs gadi par tādu noziegumu noteikti nav samērojams sods.
Kā tiks panākta efektīvāka narkotiku ievešanas samazināšana, par ko teikts deklarācijā?
Mums ir vesels Narkotiku apkarošanas birojs, savukārt ar kontrabandas apkarošanu nodarbojas pietiekams skaits robežsargu, tāpēc te nav runa par cilvēkresursu palielināšanu, te ir runa par kontroles pastiprināšanu, arī brīvostā, jo brīvosta, par spīti tam, ka tur ir ļoti daudz apsardzes firmu un apsargu, ir vieta, kur, piemēram, šogad pavasarī policija konfiscēja lielu apjomu kokaīna. Mēs nosakām riska zonas, caur kurām narkotikas var nonākt valstī.
Narkotiku jomā ir divi līmeņi. Ar vienu nodarbojas Narkotiku apkarošanas birojs, kas ķer lielos apjomus, bet ir arī mazais, ielu līmenis. Vai policija ar to tiek galā?
Domāju, ka policija tiek galā, bet tas, ka to nevar izskaust pilnībā arī ir skaidrs, jo, tiklīdz vienā vietā ir organizēts reids, tās uzrodas citā vietā. Bet domāju, ka šis ir viens no efektīvākajiem policijas darbiem, jo tā atklāj arī ļoti daudzas vietējās narkotiku audzētavas.
Krimināllikumā ir ierakstīts, ka narkotiku lietotājs, ja viņu pieķer gada laikā otro reizi, skaitās noziedznieks. Kā jūs uztverat narkotiku lietotājus - vai viņi ir noziedznieki vai slimi cilvēki?
Tā ir diskusija, kuru ar Veselības ministriju esam ļoti bieži attīstījuši, un domas mainās atkarībā no jauniem argumentiem, bet ir skaidrs - ja cilvēks ir slims un viņš šo slimību apzinās, viņam ir iespējas ārstēties, bet, ja viņš neārstējas, viņš kļūst par noziedznieku.
Atgriežoties pie robežām - deklarācijā solāt apkarot nelegālo imigrāciju. Biežāk tomēr cilvēkus uztrauc legālā emigrācija, tāpēc rodas jautājums: kādēļ šī ir prioritāte?
Tāpēc, ka ir tendence nelegālajai imigrācijai pieaugt, arī no Āfrikas valstīm. Mēs vienkārši redzam to apjomu, ar kādu mums jāsaskaras, un šie cilvēki mūsu valstij ir jāuztur, jāizmitina, jāiegulda tajā ļoti lieli līdzekļi.
Piemēram, uz robežas aiztur cilvēkus, kuri neprot ne latviski, ne krieviski, vai arī iebrauc ģimene, kas ir bezmaz vai integrējusies, prot latviešu valodu, bet mēs vienādi dzenam šos cilvēkus laukā. Vai tas ir pareizi?
Nav gluži tā, ka vienādi dzen laukā. Ja cilvēks iegūst, piemēram, bēgļa statusu vai politisko patvērumu, tad situācija ir citāda, tad tiek piemērotas citas procedūras. Iekšlietu ministram ir iespējas individuāli vērtēt katru gadījumu, arī humānu apsvērumu dēļ piešķirt uzturēšanās atļauju mūsu valstī - ja gadījums tiešām ir īpašs.
Runājot par budžetu, cik jūs varētu ietaupīt un kā?
Mēs nekad neatzīsimies summā, kuru varam ietaupīt, jo tas vienkārši nav pareizi. Tad visi automātiski pieņems, ka šo summu mums arī vajadzētu atņemt, bet mēs, protams, jau skatāmies, kas ir ietaupāms. Viena no tādām lietām - par laimi, šā gada beigās beidzas līzinga līgums automašīnām, kuras mums pat nav vajadzīgas, - mēs varēsim lielu daļu mašīnu atdot atpakaļ līzinga kompānijai, tādā veidā ietaupot naudu nākamajam gadam.
Mēs taupām uz ēku rēķina, atbrīvojam nevajadzīgās ēkas, jo saimniecība ir ļoti liela, un, lai to samazinātu, vienkārši atbrīvojam to no nevajadzīgām ēkām. Tas jau ir automātisks ietaupījums nākamā gada budžetā.
Cik naudas šādi automātiskie ietaupījumi varētu ienest?
Tie nav lieli ietaupījumi, bet varētu būt līdz diviem miljoniem.
Kādas ir «sarkanās līnijas», ko jūs noteikti negriezīsiet?
Visu, kas attiecas uz cilvēku atlīdzību. Tā nav tikai alga, tās ir arī piemaksas, kuras joprojām ir saglabājušās, un pilnīgi noteikti nekādos veidos neķersimies klāt pensijas vecuma palielināšanai policijā.
Kāpēc jūs nemīl policistu arodbiedrības?
Patiesību sakot, tā ir atsevišķu cilvēku privāta nepatika pret mani kā personu man nezināmu iemeslu dēļ. Droši vien, ka pikets, kas notika pie Saeimas dienu iepriekš [intervija notika 4. novembrī], spilgti parādīja to, kas tas patiesībā ir, - ja cilvēks var stāvēt ar plakātu, uz kura ir rakstīts «Mūrniece dura», tad, manuprāt, beidzot ir skaidrs, ka tā ir vienkārša lamāšanās.
Bet tomēr Saeimā jūs neievēlēja. Kas bija jūsu klupšanas akmens, vai bērnu vešana uz skolu ar dienesta auto?
Droši vien tas jāprasa cilvēkiem pašiem, bet es lūgtu ļoti precīzi formulēt arī šo - man plusu ir vairāk nekā mīnusu, bet šobrīd Saeimā atrodas deputāti, kas ir ievēlēti ar negatīvu bilanci. Es strādāju, un nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara.