Tiekoties un runājot ar cilvēkiem, bieži nākas vērot skeptisku attieksmi pret Nacionālo attīstības plānu. Diemžēl šī dokumenta nozīmi līdz galam neizprot pat Latvijas politiskajās aprindās. Vienlaikus fakts ir tāds, ka laikus nepieņemot Nacionālo attīstības plānu, Latvija var zaudēt pat 600 miljonus eiro. Tiem, kam šis skaitlis šķiet joprojām pārāk abstrakts, paskaidrošu - tas ir vairāk nekā 1 miljons latu katru nedēļu nākamajos septiņos gados Eiropas Savienības plānošanas periodā laikā no 2014. līdz 2020. gadam.
Septembra otrajā pusē notika Latvijas lielo pilsētu mēru sarunas Briselē ar Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem par ES nākamā plānošanas perioda politikas principiem. Pretēji sabiedrībā izplatītajam stereotipam sarunām ir nozīme. Eiropā «darbojas» argumentēti labie piemēri, lobijs labā nozīmē, te ciena pozīciju, kuru puse spēj pamatot. Šobrīd Latvijas puse būtībā jau ir spējusi panākt Eiropas Komisijas pozīciju mīkstināšanos attiecībā uz priekšlikumu Kohēzijas politikā ieviest tā saucamos absorbcijas griestus 2,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta, nosakot tos vienādus visām dalībvalstīm, kas ir galēji neizdevīgs princips Latvijai, kuras iekšzemes kopprodukta kritums pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā bija vislielākais Eiropā. Latvija nedrīkst tikt sodīta divreiz.
Pašlaik Eiropas puse jau pieļauj, ka minētais skaitlis aiz komata varētu tuvoties 2,9%, bet ir jāsaprot, ka pat tad mēs joprojām zaudējam 150 miljonus latu, salīdzinot ar esošo plānošanas periodu. Esošajā ES plānošanas periodā 2007.-2013. gadā Latvija saņēma aptuveni 4,7 miljardus latus, ja tiktu attiecināts 2,5% princips nākamajā periodā, Latvija no šiem ES fondiem saņemtu vairs tikai 4,1 miljonu latu.
Ir jāuzsver, ka sarunas ar Eiropas Komisiju pašlaik rit ļoti veiksmīgi, EK pozīcijas šķiet mīkstinājušās. Pastāv iespēja, ka Latvijas pusei izdodas panākt, ka nākamajā plānošanas periodā netiek samazināts piešķiramais finansējuma apmērs Kohēzijas politikas īstenošanai, kas ir Latvijas Lielo pilsētu asociācijas principiāla nostāja un mērķis. Eiropas Savienības budžets nav federālais budžets, tas veido tikai 1% no ES dalībvalstu iekšzemes kopprodukta. Eiropas kopējā katlā tā nav liela nauda, tomēr tā ir liela nauda Latvijai.
Un cīņa par šo līdzekļu sadali ir principiāla, jo ES darbojas uz principu pamata, un panākt izņēmumus ir grūti, bet ne neiespējami. Kad Latvijas pozīcija sarunās ar EK faktiski nobrūk? Ja laikus netiek apstiprināts Nacionālais attīstības plāns un Latvijai zūd viena liela iespēja argumentēti aizstāvēt paredzēto Kohēzijas līdzekļu izmantošanas lietderību nākamajā ES plānošanas periodā.
Eiropas politika paredz 11 prioritātes Kohēzijas politikā, no kuras dalībvalstīm ir jāizvēlas 4-5 prioritātes, ko uzskatīt par savām. Eiropas filozofija vispār ir koncentrēt, nevis izkliedēt līdzekļus. No šāda viedokļa Latvijā dzirdētā diskusija, ka Nacionālajā attīstības plānā varētu arī nebūt skaidri noteiktu prioritāšu, bet darbojas princips «viss ir svarīgi», neiztur nekādu kritiku.
Latvijai ir jānosaka savas prioritātes Nacionālajā attīstības plānā. Tomēr vissliktākais, kas var notikt, ir, ja Nacionālais attīstības plāns netiek pieņemts, kas atsviež Latviju sarunās tālu atpakaļ. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi, lai vēlākais oktobrī Nacionālais attīstības plāns tiek pieņemts valdībā. Signāls, ka Latvijas valdība nespēj vienoties par prioritātēm, kas nosakāmas Kohēzijas politikā, ir vissliktākais, ko mēs varam raidīt Eiropas virzienā. Tā mēs varam pazaudēt naudu. Sliktākā scenārija gadījumā - tātad 1 miljardu eiro, kas pazūd no Latvijas nacionālās aploksnes. Tas būtu tiešām ļoti muļķīgs pārpratums kāda dokumenta nepieņemšanas dēļ, kas nostādītu ļoti neizdevīgā pozīcijā mūsu cienījamo premjeru Valdi Dombrovski, kurš ir ieguvis ārkārtīgi lielu uzticības kredītu Eiropā.
Šodien nav nekādu argumentu, kādēļ mēs nevarētu pieņemt ES principiem atbilstošu Nacionālo attīstības plānu. Jo ir jāsaprot, ka tas nav nākamajām vēlēšanām domāts sacerējums, bet gluži praktisks dokuments, kas ir viena no kopējās ES politikas sastāvdaļām, nevis brīvas improvizācijas objekts. Nacionālā attīstības plāna iekļaušana iekšpolitiskajās debatēs jau ir ieguvusi priekšvēlēšanu kampaņas raksturu, un tas nav nācis par labu lietišķa dokumenta radīšanai, bet mēs nedrīkstam pieļaut galvenās trīs kļūdas - nepieņemt Nacionālo attīstības plānu, atstāt to bez skaidri noteiktām prioritātēm vai noteikt pārāk daudz prioritāšu, kas būtībā ir tas pats, kas prioritātes nenoteikt vispār.
Mums ir jāsaprot, ka uzvara Briselē ir jāpanāk, spēlējot pēc viņu noteikumiem. Un Nacionālā attīstības plāna esamība ir viens no šādiem noteikumiem. Mēs varam dzīvot vispār bez plāna vai ar tūkstoš plānošanas dokumentiem - nevienu tas īsti neinteresē. Tikai tad ir velti cerēt uz sekmīgu sarunu rezultātu un lielais ieguldītais darbs no valdības, ministriju, visu mūsu pārstāvju puses būs izrādījies veltīgs. Aizstāvot mūsu valsts intereses, Latvijas Lielo pilsētu asociācija ir strādājusi rokrokā ar Eiropas Parlamenta deputātiem Krišjāni Kariņu, Robertu Zīli, Ivaru Godmani un citiem. Un tas ir paraugs, kā, neskatoties uz viedokļu atšķirībām, kopīgi darboties, aizstāvot Latvijas intereses. Mēs esam tikuši tik tālu, ka tagad vienīgais, ko mēs varam nepareizi izdarīt, - ir iešaut paši sev kājās, pieļaujot rupju politisku kļūdu, kas dārgi maksās Latvijas valstij.