Pati nozare vai, precīzāk, daļa no nozares nonākusi pie slēdziena, ka tā, kā ir šobrīd, turpināties nevar, jo ir vairākas lielas problēmas. Pirmā no tām ir negodīgā konkurence, ņemot vērā, ka visi nozares dalībnieki nenomaksā nodokļus, un ir ārkārtīgi lielas taksometru tarifu atšķirības. Otrā problēma ir tāda, ka nozarē strādājošajiem nav sociālā nodrošinājuma. Trešā problēma ir, ka pašreizējā regulācija ir ārkārtīgi dārga Valsts ieņēmumu dienestam (VID), tāpēc jādomā, kā procedūras atvieglot. Turklāt atbilstoši patlaban pastāvošajiem normatīvajiem aktiem ļoti birokrātiska ir grāmatvedība, to paredz gan likums, kas attiecas uz pasažieru pārvadāšanu, gan attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, gan pašvaldību saistošie noteikumi, kas jāņem vērā taksometru kompānijām.
Ideja, ar kuru esam iepazīstinājuši vairākas darba grupas valsts pārvaldes līmenī, ietver aicinājumu pastāvošo sistēmu vienkāršot. Tas, kā valsts šo sistēmu nosauc, nav būtiski - taksometru sociālais nodoklis vai patentmaksa, kas ietilpst likumdošanas grožos. Būtība ir tāda, ka ir viena fiksēta maksa par dzelteno taksometra zīmi, šī maksa jāsamaksā avansā, un uz tās pamata iespējams saņemt licenci. Par maksas apjomu mēs nākam ar radikālu priekšlikumu - sociālā nodokļa likmes apmērā no trim minimālajām darba algām, kas aptuveni ir 360 eiro, par vienu dzelteno taksometra zīmi, un maksā visi.
Kā tiks veikta pārbaude, vai taksometra sociālais nodoklis samaksāts?
Pārbaudīt var ļoti vienkārši. Klasifikators, tā sakot, ir taksometra vadītājs. VID šādu sistēmu ļoti vienkārši var kontrolēt, jo nevar figurēt kaut kāds, teiksim, uzņēmuma vadītājs, bet tieši klasifikatorā fiksētais taksometra vadītājs un jābūt uzvārdam pretī. Tālāk pats darba veicējs izvēlas tādu statusu, kādu grib - vai nu strādā uz darba līguma pamata, vai arī kā pašnodarbināta persona. Nav vairs nepieciešama taksometra vadītāja žurnāla vešana, nav arī nepieciešamas milzīgās kontroles no VID puses. Ieguvumi ir, pirmkārt, ļoti vienkārša nodokļa administrēšana, otrkārt, tas, ka VID nav jātērē milzu resursi un var samazināt izmaksas uz katru nodoklī iekasēto eiro, treškārt, būs papildu ieņēmumi budžetā. Pēc pašām minimālākajām aplēsēm tie būs četri miljoni eiro. Piektkārt, pastiprinās sociālās garantijas taksometra vadītājiem, un tas arī ir ieguvums, jo patlaban sociālās garantijas taksometru vadītājiem ir ļoti vājas. Sestkārt, ieguvums būs godīgāka konkurence. Notiks tarifu izlīdzināšana.
Kā papildu darbības, kas būtu jāveic, manuprāt, ir gan nepieciešams atcelt tarifu griestus, ko patlaban regulē katra pašvaldība, gan arī taksometru vadītāju sertifikācija. Igaunija šajā ziņā ir ļoti pamācošs piemērs. Taksometru vadītāju sertifikācija tika veikta valsts līmenī. Sākotnējās prasības sertifikāta iegūšanai Igaunijā nav stingras, bet, ja vadītājs zaudē sertifikātu, tad piecus gadus ar pasažieru pārvadājumiem nedrīkst nodarboties. Taksometru vadītāju sertifikācija mudina vadītāju būt godīgam pret klientu, jo rupjš pārkāpums ir tas, ja vadītājs klientam prasa nepamatoti augstu maksu, rupjš pārkāpums ir arī tas, ja taksometra vadītājs neiedod čeku, un arī tas, ja taksometra vadītājs lieto tā dēvēto turbīnu, kuras ietekmes rezultātā skaitītājā parādās un klientam par braucienu taksometrā jāmaksā neadekvāti liela summa. Pārkāpums ir arī tas, ja automašīna ir neatbilstošā tehniskajā stāvoklī. Latvijas tirgū ir taksometru kompānijas, kuru tarifi atšķiras pat aptuveni divas reizes, un tas nozīmē, ka teorētiski automašīnai, kura brauc ar zemo tarifu, jānobrauc ievērojami lielāks kilometru skaits, lai gan taksometra vadītājs, gan arī taksometra kompānijas īpašnieks vispār kaut ko nopelnītu.
Vēl būtu jāsakārto taksometru licencēšanas jautājums. Patlaban it sevišķi Rīgas aglomerācijai, kas skar daudz pašvaldību, ir ļoti komplicēta sistēma. Turklāt atvērts ir jautājums, vai no tās licenču maksas, ko pašvaldība grib saņemt, gūst labumu pašvaldībā dzīvojošie. Piemēram, Salaspilī tiek īstenota ļoti stingra Pašvaldības policijas kontrole, bet vesela virkne mašīnu vienkārši nevar apkalpot klientus. Sastopama arī nesamērīgi augsta licences maksa - piemēram, starptautiskā lidosta Rīga ir unikāls objekts un Mārupes pašvaldība šī iemesla dēļ noteikusi ļoti augstu maksu par licenci.
Par šo tēmu notiek sarunas ar Latvijas Pašvaldību savienību. Pašvaldību savienība negrib zaudēt savas tiesības, bet kopumā tas ir ilgtermiņā risināms jautājums.
Īstermiņā būtu jāatrisina jautājums par taksometra sociālo nodokli, un tas ir izdarāms no nākamā gada 1. janvāra. Tā ir budžeta sastāvdaļas likumdošanas pakete, kas jāpieņem. Turklāt būtu arī pilotprojekts - pārbaudīt, kā Latvijā strādā sistēma, kas jau atstrādāta Igaunijā. Turklāt, kā jau minēju, ir vienalga, kā mēs nodokli nosaucam - taksometra sociālais nodoklis, patentmaksa, licencēšanas maksa, - svarīgākais ir tādu ieviest.
Galvenais atbildīgais par šī nodokļa maksāšanu būtu taksometra nozarē strādājošais uzņēmums?
Jā, uzņēmums. Ja nozarē strādā pašnodarbināta persona, tad tā arī aiziet un nomaksā par savu dzelteno «tāfelīti», un ar to ir lietas atrisinātas. Taksometru sociālais nodoklis būtu revolucionārs, bet ļoti nepieciešams un viegli administrējams solis. Turklāt ar to tiktu veicināta lielāka taksometru vadītāju atbildība. Arī attiecībā uz produktivitāti, par kuru mēs Latvijā daudz runājam, tā būtu racionāla līdzekļu izmantošana - virzīta uz konkrētu mērķi.
Tieši kā izpaudīsies produktivitāte?
Taksometra šoferim, ja reiz viņam būtu dzeltenā «tāfelīte», nebūtu ar savu automašīnu jābrauc sēņot, bet aktīvi jāpiedalās taksometru biznesā, nevis ar taksometru jāizbrauc ļoti reti, cerot, ka tad vienā braucienā būs iespējams no klienta iekasēt patiešām apjomīgu summu, jo iereibis ārvalstu pilsonis, kurš nepārvalda mūsu valsts valodu un nepārzina vietējos taksometru izcenojumus, vienkārši samaksās neadekvāti augstu maksu. Par šādiem gadījumiem dzird katru nedēļu, un tikai tāpēc, ka sistēma nav sakārtota.
Taksometru sociālais nodoklis dalītos gan kā iedzīvotāju ienākuma nodoklis, gan kā taksometra vadītāja sociālās apdrošināšanas iemaksa?
Nodokli sadalītu Finanšu ministrija (FM) tā, kā pēc FM ieskatiem sadalīt vajag. Tas jau ir sekundārs jautājums. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par nelaimīgo mikrouzņēmumu nodokli (MUN), bet publiskotie aprēķini ir neprecīzi un neatspoguļo patieso nodokļu daudzumu, ko maksā mikrouzņēmums, jo mikrouzņēmums maksā nodokli no apgrozījuma un priekšnodoklī neatskaita nevienu centu, arī guvumi ir krietni lielāki nekā tie cipari, ar ko manipulē FM, mikrouzņēmumus pasludinot par lielajiem naidniekiem. Arī runājot par vienu no valdības aizliegtajiem mikrouzņēmumu veidiem - taksometra pārvadājumiem, jāsaka - aizliegums ir pārspīlējums.
Tātad jūs uzskatāt, ka taksometru nozarē var strādāt mikrouzņēmumi?
Jā. Mikrouzņēmumi noteikti netraucē. Taksometru nozare ir ārkārtīgi apgrūtināta, ņemot vērā ļoti augstos riskus, kas pastāv - avāriju skaitu, piemēram. Jāmin arī banku ārkārtīgi lielā piesardzība, finansējot automašīnu iegādi. Tikai atsevišķi uzņēmumi var iegādāties automašīnas, izmantojot esošos kredītresursu piedāvājumus. Turklāt taksometru nozarē figurē arī laimes meklētāji - brīdī, kad nav darba, bet ir automašīna, domā: «Prasīšu par braucienu no centra līdz lidostai Rīga 12 eiro, un man tas viss paliks kabatā,» bet ir degviela, ir apdrošināšana, ir tehniskā apkope, ir automašīnai nepieciešamie remonti. Varbūt pirmos desmit tūkstošus kilometru tā var nobraukt, bet ne jau ilgtermiņā. Naudas maku ilgtermiņā nevar apmānīt.
Šobrīd taksometru sociālā nodokļa ieviešanu valsts līmenī un pašā nozarē atbalsta?
Mēs esam vērsušies ar priekšlikumiem gan Satiksmes ministrijā, gan FM. Mēs rēķināmies ar to, ka tirgus pārliecinošais vairākums neteiks: «Jā, mēs atbalstām,» bet mēs aicinām arī pārējos tirgus dalībniekus tomēr iekļauties piedāvātajā risinājumā. Jāsaprot, ja cilvēks grib no valsts saņemt gan izglītību, gan valsts nodrošinātu iekšējo un ārējo drošību, gan valsts pakalpojumus, tad jāpiedalās sociālajā darbībā un savos nopelnītajos līdzekļos jādalās ar valsti, lai mēs visi varētu dzīvot ievērojami labāk, lai nenotiktu tā, ka cilvēki atceras par sadarbību ar valsti tikai, kad nepieciešama palīdzība. Tad iet un klauvē, teiksim, pie slimnīcas durvīm vai vēršas sociālās apdrošināšanas struktūrās, bet pats iepriekš ar valsti nopelnītajā naudā nav vēlējies dalīties.
Sacījāt, taksometru nozarē liela problēma ir ēnu ekonomika. Precizēsim, problēma ir nozares daļas atrašanās pilnībā pelēkajā sektorā vai tomēr dažādu nodokļu optimizēšanas shēmu pielietošana?
Problēma ir galvenokārt tā, ka Latvijā taksometru nozare, pastāvot pašreizējam regulējumam, ir ārkārtīgi grūti izkontrolējama, tāpēc arī daudzas citas valstis mēģinājušas problēmu risināt ar obligātiem maksājumiem - vismaz minimālā apjomā. Piemēram, Horvātijā pēc iestāšanās Eiropas Savienībā taksometru skaitītāji tika pieslēgti pie Horvātijas Valsts ieņēmumu dienesta serveriem, bet tas ir ļoti krass risinājums. Tirgū taksometru skaits radikāli samazinājās, un parādījās tā dēvētās zaļās uguntiņas - nekontrolētie pārvadātāji. Ja valsts pārāk piegriež skrūves, tad tas arī nav ilgtermiņā iedarbīgs risinājums. Lietuvā arī ieviesa ļoti plašas kontroles, tirgū samazinājās taksometru skaits, un rezultātā Lietuvas valstij ar nozari vajadzēja panākt nerakstītu mierizlīgumu. Manuprāt, labāks risinājums panākts Igaunijā, ieviešot taksometra sociālo nodokli un taksometru vadītāju sertifikāciju.
Igaunijā taksometru sertifikāciju kontrolē pašvaldību līmenī?
Jā, sākotnēji bija valsts līmenī, bet tagad kontrole norit pašvaldību līmeni.
Latvijā taču taksometru vadītāju sertifikācija vispār nepastāv?
Nē, lai gan mēs par to runājam gadus piecus. Ekonomikas ministrija pauda, ka taksometri nav tā regulējama nozare.
Kad Ekonomikas ministrija šādu viedokli pauda?
Tas bija pirms vairākiem gadiem, manuprāt.
Tātad ne pašreizējās ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas laikā?
Nē, ne pašreizējās ministres laikā. Gribu uzsvērt, ka biznesā brīvība ne vienmēr ir pozitīvus augļus nesoša. Ja mēs nespējam nodrošināt lojalitāti pret klientu ar pastāvošajiem instrumentiem, tad jāievieš stingrāki kontroles pasākumi.
Kā var skaidrot to, ka Latvijā un arī Rīgā pastāv ļoti lielās taksometru tarifu atšķirības?
Ja taksometra nozarē strādājošais pilnībā nemaksā nodokļus vai maksā ļoti maz, iespējams ļoti zems tarifs.
Klientam jākļūst piesardzīgam, sastopoties gan ar ārkārtīgi zemu, gan ar ārkārtīgi augstu taksometra pakalpojumu cenu?
Jā. Ja pakalpojumi ir pārāk lēti, rodas aizdomas par nodokļu shēmām, jo tarifu atšķirība pamatojas ne tikai mašīnas kvalitātē, bet vislielāko artavu tarifu atšķirībās dod tieši nenomaksātie nodokļi. Savukārt, ja jāmaksā neadekvāti augsta maksa, tad, visticamāk, tiek veiktas tehniskas manipulācijas, lietota tā dēvētā turbīna. Ja par posmu no Rīgas centra līdz lidostai jāmaksā vairāk par 15 eiro, tad, visticamāk, notikušas kādas manipulācijas. Vērīgi izpētot čeku, to iespējams pamanīt. Ja būs lietota «turbīna», čekā parādīsies, ka automašīna braukusi ar nereālu ātrumu, piemēram, 200 kilometriem stundā, kas, braucot pa Rīgas ielām, vispār nav ticami.
Tātad brauciena beigās noteikti jāprasa, lai taksometra vadītājs iedod čeku?
Jā, noteikti. Tas nodrošina kontroli pār sniegto pakalpojumu.Turklāt gadījumā, ja nu klients kaut ko aizmirst taksometrā, tad, pamatojoties uz čekā ietverto informāciju, var atrast taksometru un tā vadītāju.