Cilvēciski var saprast Saeimas deputātus - plenārsēdēs izskatāmie jautājumi dažkārt ir specifiski, dažkārt pamatīgs laiks tiek tērēts juridisko procedūru ievērošanai, īsi sakot, garlaicīgi. Šādos apstākļos krāšņas runas no tribīnes ir tieši laikā. Tomēr arī spilgti izteikties ir jāmāk.
Varētu teikt, ka ikvienā parlamenta frakcijā ir cilvēki, kuri to māk, - Ivars Zariņš (Saskaņa), Kārlis Seržants (ZZS), nu jau gan uz valdību darbā aizgājušais Kārlis Šadurskis (Vienotība) u. c. Respektīvi, var nepiekrist šo cilvēku teiktajam, bet viņu interpretāciju ir interesanti klausīties, turklāt ir iespaids, ka viņu vēlme izteikties nav pašmērķīga.
Un tad ir tautas priekšstāvji, kuriem forma liekas tik ļoti svarīga, ka ne tikai saturs atvirzās fonā, bet formas izspīlēšanai tiek lietoti citus deputātus aizskaroši izteikumi. Savukārt tie jebkuru tēmu var pārvērst par savstarpēju apsaukāšanos.
Vakardienas plenārsēde šajā ziņā gādāja par piemēriem. Turklāt runa nav par Valdi Kalnozolu, kas sajūsmināja publiku ar savām atklāsmēm par sieviešu neirobioloģiju vai - to publika, šķiet, pietiekami nenovērtēja - iepazīstināja politiķus ar kabalas mācību. Nē, runa ir par tradicionāli runātīgo Mārtiņu Bondaru. Bondara izteikšanās stils var kaitināt kā pārāk teatrāls, tomēr kopumā tas iekļaujas zināmā, vairāk ASV politiķiem raksturīgā tradīcijā, tāpēc pieder, kā saka, pie lietas. Bet...
Tātad 3. marta sēdē opozīcija No sirds Latvijai līderes Ingunas Sudrabas personā vēlēja diskutēt (labi, koalīcijas ieskatā vienkārši pakašķēties) par to, vai izpildvara (valdība) nepazemo lēmējvaru (parlamentu), pieprasot apstiprināt naudas piešķīrumus, sevišķi necenšoties paskaidrot prasītās naudas izlietojuma saturu. Pat ja Sudraba kā opozīcijas pārstāve (kurai objektīvi nav tik daudz informācijas kā koalīcijas partijām) konkrētajā gadījumā pārspīlēja, tēma ir ļoti svarīga. Jo vispār, ja kāds ir aizmirsis, Latvija ir parlamentāra valsts.
Kas notiek tālāk? Bondars, šķiet, nolemj, ka kolēģe izteikusies pārāk «sausi», un ķeras pie personālijām. Piemēram, vairākkārtīgi no tribīnes norādot koalīcijas deputātam Imantam Parādniekam uz Parādnieka neveiksmīgo pieredzi biznesā. Parādnieks, protams, jūtas spiests atkal kāpt tribīnē, lai sniegtu skaidrojumu par šī Bondara apgalvojuma nepatiesumu (starp citu, ko par šādām situācijām saka Kārtības rullis), arī nenoturas un piemin Bondara darbu Latvijas krājbankas vadībā. Šķiet, var neturpināt - skaidrs, ka aizsāktā tēma pazūd. Un būtībā opozīcija pati ir to panākusi.
Var saprast, ka opozīcija dažkārt jūtas bezspēcīga un izolēta un tas rada emocionālu augsni pateikt kaut ko aizskarošu klātesošajiem kolēģiem no koalīcijas. Tomēr opozīcijai ir jāsaprot, ka šādā gadījumā publika vairs neuztver pretenziju saturu, publika pamana to, ka «atkal viņi tur savā starpā lamājas». Un publikai nav jāiedziļinās, kurš sāka un kuram vispār taisnība satura aspektā. Tiek pamanīta forma. Neesmu pārliecināts, ka forma nodrošina politiķa reputāciju un vēlētāju gatavību viņu atbalstīt arī turpmāk.