Kur tu tagad dzīvo?
Viens ir strādāt, otrs - gulēt. Māksliniekam tās ir divas dažādas lietas. Mēs ar Kristīni (Kursišu, Mika sievu, arī mākslinieci - red.) šogad dzīvojām starp Rīgu un Briseli, sākumā vēl bija Diseldorfa un Maskava. Briselē man ir darbnīca, tāpēc uz šejieni es braucu atpūsties. Kristīne ir pabeigusi studijas Maskavā (Augstākajos režisoru kursos), viņai jātaisa diplomdarbs, bet tas ir atkarīgs vairāk no finansējuma. Mani pārstāv galerija VidalCuglietta Briselē, tāpēc es piedalījos vairākās grupas izstādēs saistībā ar to. Pēc divu gadu studijām Ģentē man likās, ka Brisele ir laba vieta, kur strādāt. Nākamajā gadā būšu astoņus mēnešus Vācijā rezidencē. Pēdējie trīs gadi man ir bijuši vislabākie profesionālajā dzīvē, bet vissmagākie no personiskā viedokļa, kas pārbaudīja, cik esmu mākslas dēļ gatavs darīt. Tāpēc, ka mēs ar Kristīni esam dzīvojuši atsevišķi, to man tiešām vairs negribas. Mūsdienās mākslinieks jau nedomā tikai, lai viņa darbs atpelnītos - tas ir iespējams, ja vide ir pateicīga, - tomēr tas nav arī tā, ka mākslinieks varētu mierīgi kaut kur strādāt un ģimene - dzīvot. Kamēr tu esi students un gatavs uz visu, tas ir iespējams, un tā arī mākslinieki lielākā daļa vieni paši dzīvo, bet tagad ir periods, kad es mēģinu izdomāt, kā savienot šīs divas lietas kopā.
Vai vēlies nostabilizēties?
Vismaz pamainīt kaut ko. Nostabilizēties, manuprāt, cilvēkam vispār nav iespējams, tā ir ilūzija. Viņam liekas, ka viņš kaut ko var izdomāt uz priekšu, bet notiek citādi.
Tu esi beidzis pēcdiploma studijas HISK - mākslas institūtā Beļģijā, Ģentē. Saki, kas tur ir tāds īpašs, kādēļ turp raujas latviešu mākslinieki nu jau veselām ģimenēm (Andris Eglītis, Kristaps un Ieva Epneri)?
Droši vien, pateicoties manam stāstam. Mēs jau neesam nekādi citplanētieši. Cits par citu interesējas, un es entuziastiski izteicos. No mana viedokļa šī pieredze bija ļoti vērtīga. Pēc Venēcijas un visiem tiem (panākumiem) man likās, ka šeit māksliniekam uzliek tādu kā zīmogu. Tā ir tā ārējā daļa. Bet tas, kas mani interesē, ir kaut kas ilgstošāks. Parādījās iespēja Ģentē. Tas īstenībā bija diezgan grūti, diezgan skarbs pasākums māksliniekam. Viņam ir jāsagādā visa nauda dzīvošanai un vēl jāsamaksā par studijām. Es biju vinnējis Swedbank balvu, un man likās - ja ar to, ko es daru, man ir nokritis kaut kas gandrīz vai no debesīm, tad būtu interesanti to izmantot avantūrai, ko es droši vien pats nekad nevarētu.
Bet kas ir tas īpašais, ko HISK piedāvā?
Es to nezināju. Mana padziļinātā interese par mākslu bija veidojusies no lielām grupu izstādēm, kur nedēļu strādā kopā ar 20-30 māksliniekiem, un tā ir iedvesma, kurā saproti kontekstu, kurā darboties un artikulēt savas izpausmes. Nevis tā kā Rīgā, kur vienkārši taisi izstādes, un arī tagad, es tā saprotu, vairāk diskusiju punkts ir par to, kāpēc es vispār ar to nodarbojos un kas tas tāds ir. Visu laiku it kā jāsāk no nulles, mēģinot attaisnot mākslinieka un mūsdienu mākslas vajadzību šeit. Līdz nākamajam solim nekad netiek, jo paiet gads, un mākslinieks atkal sasparojas un atkal stāsta to pašu. Tas ir ļoti smagnēji, un tikai, kad tu nokļūsti citā kontekstā, saproti, ka māksla nekad visiem nebūs vajadzīga, ne visiem saprotama, bet, tieši tāpat kā jebkurā profesionālā lietā, ir kaut kādas zināšanas, kas seko viena otrai un uz kurām var balstīties tālāk. Nav katrreiz jāatkārto alfabēts. Tādēļ es meklēju tādu vietu kā Ģente, kas bija pēcstudiju institūts, kur katrs patstāvīgi strādā un mēģina vairāk artikulēt priekš sevis un citiem to, ko dara. Tas ir, ko īstenībā šeit neviens īsti neprot. Jo tās intervijas, ko, piemēram, tu prasi, ir no ikdienas skatītāja viedokļa. Tas nav par to, ar ko tieši es nodarbojos un kas ir tie darbi, mana prakse, ko es piekopju. Ģentē bija darbnīca, un katru mēnesi tika organizēti kādi septiņi vieslektori. Viņi iepazīstināja ar to, ko viņi dara, un stundu sarunas veidojas ļoti personiski un tajā pašā laikā ļoti dažādi. Man sākumā bija plāns un nauda trim mēnešiem, bet tas bija pietiekams laiks, lai saprastu, ka, ja vien spēju kaut kā izgrozīties, gribu tur palikt. Tas bija smags pārbaudījums, jo Kristīne spēja nolikt kaut ko savu malā un tikai tādēļ man izdevās tur būt. Pēc manis tur ir parādījušies daudzi no šīs puses, piemēram, lietuvieši, un es arī visiem stāstu, ka tā nav nekāda Leiputrija. Man palīdzēja, ka es iepriekš neko nezināju. Tad diez vai es no Rīgas salīdzinošās labklājības būtu nogājis tādā līmenī, kādā pat kā students neesmu dzīvojis.
Tu pēc tam esot apmeties uz vientuļas salas?
Man bija tāds darbs. Norvēģijā ir mākslinieku kolektīvs no piekrastes, kas visa ir nosēta ar salām. Dažas ir tikai akmens jūrā. Ideja bija dot katram māksliniekam nedēļu un vienu salu. Man likās muļķīgi uz turieni kaut ko vest. Likās būtiski, ko tieši tā vide var dot. Sala bija apmēram septiņi reiz piecpadsmit metri un viens kociņš, īstenībā nekā. Bija šķūnītis, kas bija mans patvērums, un iztikas minimums. Man bija interesanti izveidot tādu kā mazu universu un nolikt tur sevi. Visas idejas, ko es iepriekš tur projicēju, sagruva. Biju paņēmis septiņas grāmatas, ko vienmēr bija gribējies lasīt. Izslēdzu visas komunikācijas ierīces un arī ar kuratoriem sarakstījos tikai caur vēstulēm. Daži darbi, kas parādīsies šeit, ir no šī materiāla. Pieredze, kas parādās šādā veidā, jau nenāk kā tāds formulējums vai definīcija, pēc tam skaties, ko viņa dos un kā tevi attīsta. Tajā laikā man tiešām bija personiskas atklāsmes radošajā ziņā, pamats tam, ko es daru. Ir materiāls un pieraksti. Neviens nebija paredzējis, ka apkārtējie iedzīvotāji brauks skatīties un parunāties, kaut gan es nerunāju. Izveidojās tāda kā leģenda. Cilvēki regulāri brauca skatīties, kā man iet. Viņi ar šausmām skatījās uz to salu un konstrukciju, kur es paliku.
Šeit, kimā, tu esi atklājis izstādi, kas vēl nav izstāde, bet tāda tikai būs. Kas te notiek?
Mēs sākām par izstādi domāt kopā ar Kristīni. Mēģinājām saprast, kas ir tas konteksts, kurā kaut ko rādīt un ko vajadzētu. Tas, ko esmu rādījis Briselē, šeit, pirmkārt, varbūt nebūtu tik interesanti, otrkārt, es neredzētu īpašu iemeslu, kādēļ vienkārši atvest darbus un izstādīt. Tādēļ mēs ar Kristīni izdomājām, ka to noteiks loterija vai nejaušība. Pirmajā ceturtdienā ir izloze no četrdesmit četriem cipariem - manām idejām. Zem katra nosaukuma kaut kas slēpjas - vai nu kāds nosaukums, vai teikums. Dažādās gatavības stadijās. Katrā ceturtdienā būs lapiņas, kurās cilvēki, kas atnāks, veidos savu sešu darbu kombināciju. Es prasu no viņiem sešus ciparus, kas kļūst par kodu, kas tiks nedēļas laikā realizēti.
Un tu nedēļas laikā padari viņus redzamus?
Doma ir par to, ka darbs, kas manā skatījumā ir vairāk pieredze, var pieņemt ļoti dažādus vizuālus apveidus atkarībā no konteksta, kādā viņa tiek parādīta. Katra ideja ir veidojusies savādāk, salikumā ar citām viņa veido kaut kādu grupu. Arī telpa un vieta - Rīga nosaka veidu, kādā to attīstīt. Dažādās kombinācijās attīstība būs savādāka.