Viņš var stundām analizēt, teiksim, kāda vācu ekspresionisma vai franču jaunā viļņa šedevru - filmu - kadru pa kadram, it kā pats tos būtu veidojis.
Ne mazāk leģendāra ir Tarantīno tieksme mīlēt dīvainas, eksotiskas, bieži vien - tā dēvēto zemo žanru filmas, tādējādi pievēršot tām plašu uzmanību, jo kulta personāža QT vārdos taču ieklausās! Un ir arī vērts ieklausīties - amerikāņu sinefili, pateicoties Tarantīno, sev atklājuši, piemēram, Dienvidkorejas, Japānas un Honkongas ekstrēmo kinematogrāfu, pirms tas kļuvis par Kannu un citu prestižu kinofestivālu karsto tēmu, un tālāk jau seko globāls masu publikas intereses vilnis par attiecīgo valstu kinematogrāfijām. Bieži vien arī Holivudas «rimeiku» formā.
Kad televīzijas kanāls SkyMovies nesen uzaicināja Kventinu Tarantīno pastāstīt par viņa pēdējā laika spilgtākajiem kinoiespaidiem, Tarantīno nolasīja aizrautīgu minilekciju, kurā publiskoja pēdējo septiņpadsmit gadu, viņaprāt, labākās filmas.
1992.gads kā atskaites punkts nav izvēlēts nejauši - tieši šajā gadā Tarantīno debitēja kā režisors, uzņemot pirmo filmu, kas atnes viņam arī pirmo slavu, - kriminālo farsu Trakie suņi/Reservoir Dogs (precizitātes labad gan piebildīšu, ka 1987.gadā viņš režisēja pirmo 36 minūšu īsfilmu - komēdiju Mana labākā drauga dzimšanas diena/My Best Friend's Birthday, ar kuru centās piedalīties 18 kinofestivālos, bet neveiksmīgi). Tarantīno paskaidro, ka tikai pirmās pozīcijas ieguvēja - japāņu filma Karaliskā kauja ar Takesi Kitano galvenajā lomā - , pēc viņa domām, ir šī laika perioda līdere - pirmās vietas ieguvēja, - tātad visizcilākā filma, bet pārējās deviņpadsmit no Kventina Tarantīno listes nav izkārtotas «labākuma» secībā. Vienkārši - tās visas ir labās.