Uzreiz jāsaka, ka tālākie mēģinājumi saprast 9. maija nozīmi ļaudīm, kas to svin, neattiecas uz indivīdiem, kuri šo datumu galvenokārt izmanto, lai kaut ko «parādītu» Latvijai. Nav vērts tērēt laiku, aprakstot kontingentu, kas nevis piemin, bet izmanto vēsturi savu šodienas ambīciju, kompleksu paušanai. Tajā pašā laikā 9. maija atzīmēšanas noturība ir iemesls mēģināt saprast to cilvēku motivāciju, kuriem tas nav pirmām kārtām politisks žests.
Šomēnes Financial Times Magazine publicēja apceri par kādu sirmu austriešu juristu Horstu fon Vehteru, kura tēvs Oto fon Vehters Otrā pasaules kara gados bijis augsts nacistu administrācijas pārstāvis Lembergā (mūsdienās Ļvova Ukrainā). Ar visām no tā izrietošām sekām - līdzatbildību par noziegumiem pret civiliedzīvotājiem. Atšķirībā no radiniekiem - un t. s. sabiedrisko domu kopumā - Horsts joprojām godina tēvu. Viņš piekrīt, ka nacisms bijis liels ļaunums, bet par savu tēvu runā kā sistēmas sastāvdaļu, kurš gribējis tikai to mīkstināt «no iekšpuses» un, jā, varbūt par vēlu sapratis, ka kļuvis par skrūvīti bez izvēles iespējām. Kad Horstu konfrontē ar dokumentiem, kas liecina, ka tēvam bijusi iespēja vismaz atgriezties nevainīgākā postenī Vīnē, sirmais kungs saka: «Bet tas ir mans tēvs! Man jāatrod kaut kas labs viņa dzīvē!»
Pieļauju, ka kaut ko līdzīgu - varbūt ne tik personiski nospriegotu - mēs dzirdētu no 9. maija svinību dalībniekiem. Jā, Staļins izdarījis briesmu darbus, jā, karā abas puses sastrādā šausmas, bet konkrēti mans vectēvs, onkulis utt. neko tādu nedarīja, viņš cīnījās pret nacistiem. Un šādu nostāju faktiski nav iespējams mainīt. Ir vēsture, un ir indivīda vēsture.
Vēl Otrā pasaules kara uztveri Krievijā un, cik noprotams, arī 9. maija svinētāju prātos Latvijā ietekmē savā būtībā iracionāla, bet ļoti noturīga psiholoģiskā konstrukcija, kuras būtība ir: upuru, pārdzīvotā mērogs ir attaisnojums pašu rīcībai. Izcila šī domāšanas veida ilustrācija ir Krievijas vidējās paaudzes rakstnieka Jurija Buidas lielā mērā dokumentālie darbi par Austrumprūsiju, tagad Kaļiņingradas apgabalu. Pēc kara izpostītajā un no iepriekšējiem iedzīvotājiem iztukšotajā novadā uz dzīvi apmetās ļoti raiba publika. Arī cilvēki, kuri paši cietuši no Staļina režīma - t. s. bijušie kulaki, bijušie padomju karagūstekņi, kurus daudzos gadījumos dzimtā valsts pēc atbrīvošanas no gūsta pakļāva jaunām represijām, u. c. Tomēr kolektīvā atmiņa par pārciesto - paradoksālā kārtā arī no pašu valsts puses - tikai nostiprina pārliecību, ka uzvara karā ir svinams varoņdarbs. «Staļina izmocītā tauta tomēr spēja patriekt iebrucējus - kādas vēl šaubas par to, ka noticis kaut kas dižs?!» Kā jau minēts, tas ir arī psiholoģisks aizsargmūris pret aizrādījumiem par pašu uzvarētāju īstenotajām zvērībām.
Un šīs konstrukcijas krievi uzturēs, kamēr būs pretruna starp šīs nācijas augsto pašnovērtējumu un piesardzīgo attieksmi pret to no citu nāciju puses. Abas pretrunas sastāvdaļas pastāv jau sen un pastāvēs vēl ilgi. No vienas puses, eiropiešu izpratnē par Krieviju nekas daudz daudz mainījies (būsim godīgi) kopš XVII gadsimta sākuma, kad Upsalas Universitātē kādas doktora disertācijas tēma bija «Vai moskovīti ir kristieši?». No otras puses, krievi tradicionāli liek pretī kādu sava dižuma un īpašuma stāstu (bija Trešā Roma, pienāca laiks mītam par «tautu, kas izglāba pasauli no fašisma»).
Trešais elements ir krievu tautas ģeogrāfiskā izkliedētība, kuras rezultātā 9. maijs ir kopības rituāls. Mūsdienās šai pašidentifikācijai krievi var lietot pareizticību, bet objektīvi vēl pirms 20 gadiem tas bija problemātiski, attiecīgi konkrētais datums psiholoģiski bija reize, kad, piemēram, Kijevā dzīvojošs krievs zināja: tostu paceļ arī krievs Sahalīnā, Dušanbē un pat, iespējams, emigrants Bronksā. Šī motivācija ir personīgi pieredzēta savulaik Krievijā, kad tu paziņām jautā: nedz tev kāds dzimtā karojis, nedz tu esi dzimis teritorijā, kurā karš plosījies, par ko tu to glāzi pacel? Atbilde ir apmēram šāda: esmu dzimis Urālos, uzaudzis Ukrainā, tagad dzīvoju Brjanskā, bet zinu, ka visur 9. maijā krievi kaut uz mirkli «piesēž». Kopības sajūta.
Tas arī tracina daudzus latviešus, jo kārtējo reizi ļoti nepārprotami atgādina, ka uz visa savukārt pašu latviešu pārciestā fona gandrīz paaudzi pēc Latvijas valstiskuma atgūšanas mums blakus ir pavisam citi rituāli, cita pašidentifikācija. «Lai viņi svin Krievijā!» Nu, droši vien saturiski ko līdzīgu var teikt, piemēram, francūzis, kurš uzdod sev jautājumu «kādā valstī mēs dzīvojam?!», redzot musulmaņu aktivitātes savā pilsētā. Kopš faktiski vairs nav etniski un/vai kulturāli viendabīgu valstu, tā ir skarbā realitāte.
Vai to var mīkstināt? Latvijas gadījumā ļoti palīdzētu, ja vietējai krievu kopienai būtu ar politiku tā vai citādi nesaistītas autoritātes, līderi, kas šādus delikātus jautājumus arī spētu saprast un risināt taktiski. Diemžēl Latvijā vēsturiski izveidojusies situācija, ka kopiena pašorganizējas un manifestējas tieši ar politiskiem lozungiem un politisku organizāciju ietekmēta. Visu Latvijā dzīvojošo interesēs būtu, lai šī situācija mainītos.