Tas jau nekas, ka tagad vismaz divus mēnešus sātīgi paēst nevarēs un par dzīvokli maksāts netiks. Par elektrību jau nemaksāt nevar - atslēgs, ko tad!?
Nemaz jau nerunājot par nelegālo šņabja pudeli, kas nopirkta pie kaimiņa, un citām veca vīra delikatesēm...
Ne velti nesen kāda kaimiņiene atgādināja: «Nu, kur tu tiki ar to savu Tautas fronti, ar savu brīvo, neatkarīgo Latviju? Kas nekaitēja dzīvot, kad krievi bija mūs okupējuši! Benzīns bija lētāks par jūrā saņemtu parastu dzeramo ūdeni (kā jūrnieki sauc - saldūdeni). Visi medicīnas pakalpojumi - gan ārstēšanās slimnīcā, gan konsultācijas pie speciālistiem, gan sanatorijas, gan visdažādākie atpūtas nami un kūrorti - viss par brīvu. Tevi uzskatīja par darba cilvēku, kurš rada valsts materiālās vērtības, tātad valstij ir arī jārūpējas par tavu veselību, finansiālo nodrošinājumu, izglītību...»
Bet tagad visu pēc kārtas. Lai pensionārs varētu vadīt mašīnu, ir jāiegūst medicīniskā uzziņa. To saņemt nav problēmu, un maksā arī tikai 20 latu, bet, lai dabūtu šo izziņu, jābrauc uz psihiatrisko slimnīcu, kur par pieciem latiem simpātiska medmāsiņa izdos apliecinājumu, ka tu vēl esi pieskaitāms. Un uz reģionālo slimnīcu, kur arī par pieciem latiem reģistratūrā padzīvojusi kundze apliecina, ka neesi nodzēries līdz baltajām pelītēm.
Tālāk. Mašīnai jābūt apdrošinātai - lētākais parasti uz trim mēnešiem - tas maksā nedaudz mazāk par 10 latiem. Nākamais gājiens - tehniskā apskate. Gandrīz vai visi šoferi apgalvo - ja mašīna vecāka par 2000. gada izlaidumu, bez «slimības lapas» apskati iziet nevarot - tāds rīkojums apskates inspektoriem esot dots «no augšas».
Kopā saskaitot visus apskates izdevumus un ceļa nodokli par gadu, manam nisanam sanāk apaļi 70 latiņi. Sīkajiem remontiem, kas bija norādīti tajā «slimības lapā», aizgāja vēl 50 latu, un otrreizējā apskate - atkal deviņi latiņi.
Un nu smaids pār visu ģīmi - beidzot esmu pārvarējis visas grūtības, beidzot man viss ir kārtībā, un es, būdams vislaimīgākais cilvēks šajā grēcīgajā pasaulē, braucu mājās. Kaut kā neapzināti iedomājos - varētu kāds inspektors gadīties, kas aptur, pārbauda dokumentus. Un tavu brīnumu - jau pa gabalu uz Grobiņas-Ventspils šosejas (un Grīzupes krustojumā arī) varēja redzēt viņu dzeltenās jakas!
Ceļmalā stāv vairākas mašīnas, laikam jau iekrituši grēkāži. Diezgan paresns vīrs ar savu strīpaino steku nepārprotami norāda uz grāvmalu arī man. Protams, man - apzinīgam pilsonim - mukt nav ne prātā, daru, ko liek.
Ko par mani nodomāja tas inspektors, lai paliek viņa ziņā, bet uz viņa jautājumu: «Inspektors Lapiņš, jūsu tiesības, lūdzu!» - es droši atteicu: «Vai, priekšniek, es, kad braucu dzēris ar zagtu mašīnu bez tehniskās apskates, tiesības nekad līdzi nevadāju!»
Domāju, nu tik būs... Bet nekā nebija, inspektors paskatījās uz mani un, šķiet, nolēma, ka ar trakajiem labāk pa labam. Man pavisam negaidīts bija viņa teiktais: «Neāksties, brauc savu ceļu!» Un tas viss pēc tam, kad es jau caur logu sniedzu viņam savas tiesības.
Valdis Stūre
Neesmu bijusi kašķīga
«Sāp katru dienu kauli, kauli, oi, oi, vairs nevar ciest...» - dzied tajā dziesmā. Bet, ziniet, man nesāp! Tāpēc esmu laimīga pensionāre, jo varu pārvietoties un man nav jālūdz citu palīdzība.
Es neesmu pamesta - ir divas meitas un trīs zoni, un laikam jau neesmu viņiem ne sariebusi, ne nokaitinājusi, jo viņi pret mani izturas ar cieņu. Palīdz rēķinus samaksāt un, ja kļūst slikti, aizsūta paārstēties. Citreiz domāju - dzīvoju kā pasakā un tāpēc esmu laimīga. Arī pret znotiem neesmu bijusi kašķīga. Katrā ziņā ar mani nav tā, kā smej anekdotē - znots ar čību met kaķim, bet priecīgs, ka trāpījis sievasmātei...
Esmu laimīga, ka varu palīdzēt savām bijušajām kolēģēm, ar kurām kopā esmu strādājusi un kurām ir grūtības pārvietoties. Aizeju viņas apciemot, kaut ko aiznesu, parunājamies, un nāku atpakaļ svilpodama. Mani spārno, ka arī citiem varu izdarīt ko labu un neesmu starp tām niknajām pensionārēm, kuras izpaužas Brīvajā mikrofonā - visus lamā, visiem metas virsū. Man jau šķiet, ka tādi - nikni un kašķīgi - ļautiņi biežāk arī slimo.
Patiešām esmu laimīga, ka Dieviņš tur, augšā, atļauj man dzīvot. Un, ja nekāda krika nepiemetīsies, ar prieku dzīvošu vēl uz šīs pasaules. Man ir 82 gadi, un nav iemesla būt nelaimīgai.
Vaira K.
Pat ja pensijas nebūtu
Šis sakramentālais jautājums, par laimi, ir samērā vienkāršs, jo laimīgs ir katrs, arī ilgāk nodzīvojušais - varbūt viņš it sevišķi -, kam atvēlēts piedalīties lielajā pasākumā, ko sauc par dzīvi, esamību vispār. Cita lieta, ka daudzi to nemaz nezina un jūtas nelaimīgi, nesaprotot, ka ciešanas arī ir apliecinājums esamībai un, iespējams, pat daudz pārliecinošāks.
Tāda alošanās piemeklē ļaudis, kas taujāti nemaz nespēj pateikt, kas tā laime ir, un sapinas neveiklos skaidrojumos par kaut kādu mērķu sasniegšanu, par panākumiem, par vieglākas dzīves piepildījumu u. tml. Ļoti daudziem laime ir merkantilu ieceru izdošanās, pareizāk sakot, sava egoisma gandarīšana.
Bēdīgi, bet tādiem subjektiem, sagaidot loģisko vecumu ar tikpat loģisku dzīves nobeigumu, laimes sajūta noplok pilnīgi, un tā viņi no šīs pasaules aiziet dziļi nelaimīgi. Iespējams, daudziem tā ir vieglāk, jo, laimīgam esot, doties prom noteikti var būt grūtāk.
Ja atceras definīciju, ka laime ir psihisks (emocionāls) stāvoklis, ko izraisa saskaņa starp cilvēka vēlēšanos, mērķiem, darbību un īstenību, un darbības rezultātu, skaidrs, ka teiciens, ka laimes - faktiski nelaimes arī - kalējs ir katrs pats. Katrs var būt laimīgs, ja spēj priecāties par to, kas ir, nevis zūdīties par to, kā nav, - tā ir elementāra patiesība.
Laimīgā kārtā, respektīvi, laimīga gadījuma dēļ, es esmu šajā jaukajā pasaulē, ko spēju uztvert un cenšos saprast. Vēl priecājos, ka man atvēlēts piedalīties jaukajā pasākumā un satikt vai kaut vai tikai patērzēt epistulārā žanra ietvaros jaukus cilvēkus. Lai es, pienākot svarīgajam brīdim, spētu šo lieliski sameistaroto vietni atstāt mierā un cerībā, ka man tiek sniegta nākamā iespēja.
Lai nu kā, laimei nav ne mazākā sakara ar maniem valsts laipni atvēlētajiem papildu ienākumiem, ko sauc par pensiju. Es noteikti būtu tieši tikpat laimīgs, ja šo ienākumu nebūtu un mana fiziskā iztikšana būtu atkarīga no garāmgājēju laipnības. Tāpēc tieši atbildēt, cik laimīgs ir pensionārs Sandris, man nešķiet saistoši manai pārliecībai.
Sandris Romanovskis
Ar cieņu pret tuvāko
Esmu laimīga citiem varbūt pašsaprotama, tomēr - dzīves pieredze liecina - gaužām reti sastopama iemesla dēļ. Cauri visiem dzīves sarežģījumiem, pārbaudījumiem veidojušās un noturējušās labas attiecības ar manu nu jau pensionāres vecumu sasniegušo meitu. Mēs dzīvojam tik pašpaļāvīgi, draudzīgi, atbalstoši, turklāt zem viena jumta, ka spēju to novērtēt, noraugoties arī uz paziņu, radu un draudzeņu pieredzi.
Mātes un meitas attiecības vienmēr bijušas kutelīgs jautājums. Daudzām tās finišējušas ja ne ar vēsu un neieinteresētu līdzāspastāvēšanu vienas valsts dažādu pilsētu ietvaros, bet pat ar saltu naidu. Iespējams, vainojama mana paaudze, kurai nereti pietrūcis tolerances, spējas pieņemt savu bērnu dzīves līkločus, izvēles, samierināties ar neveiksmēm. Tomēr pats svarīgākais, lai kā mums katram dzīvē ietu, ir saglabāt cieņu vienam pret otru, ja neviena no iesaistītajām pusēm nedara ko noziedzīgu vai ļaunu.
Reiz man draudzene teica: nelūdzu mīlestību, bet cieņu pieprasu. Kā var pieprasīt cieņu, ja otrs nav paraugs savos uzskatos, rīcībā, attieksmē? Esmu laimīga, ka mums ar meitu cieņpilnas attiecības veidojušās bez paģērēšanas un pārmetumiem.
Marija