Jau pirmajos teikumos grāmatas ievadā Gundega Repše teic, ka «atbildēt uz jautājumu, kas viņš bija latviešu mākslā un kultūrapziņā, nozīmē izdomāt kādu līdzību vai radīt krāšņu metaforu, bet nenonākt līdz atbildei». Varbūt, runājot par «mākslu un kultūrapziņu», pietiktu arī ar kādu līdzību, taču ar to būtu par maz, jautājot sev. Vēstulē Zentai Fridrihsons raksta: «Var jau runāt par kaut ko - it kā tā būtu abstrakcija. Un faktiski es neesmu nekas cits. Vairāk kā līdzība var būt tikai cilvēks, kas nākamā brīdī tevi var noskūpstīt vai nogalināt. Es nevarētu ne vienu, ne otru - kaut kāda drāšu žoga dēļ, kas liekas sen jau ir tik vecmodīgs.» Skaidrs, ka Fridrihsons šeit runā par fizisko nošķirtību ieslodzījuma laikā, tomēr viņa spriedums par cilvēku kā līdzību un abstrakciju būtu attiecināms uz jebkuru - arī pašu Fridrihsonu ārpus žoga, kurš atkal, jau citu iemeslu pēc, nevar tevi «noskūpstīt vai nogalināt».
Ādas attālumā
Fridrihsona Vēstules [Zentai] un Piezīmes atšķiras pēc adresāta; vēstules rakstītas iemīļotajai, piezīmes - pašam sev, taču tekstiem svarīgi ir ne tikai dažādie adresāti, bet arī starpība starp diviem dažādiem rakstītājiem: viens ir mīlošs cietumnieks, otrs - atļaušos teikt - brīva abstrakcija, turklāt tā šos divus rakstītājus liek saukt atšķirīgie teksti, nevis vienkārši informētība par to tapšanas apstākļiem. Protams, Vēstuļu gadījumā pati rakstīšanas situācija kļūst par būtisku teksta dramaturģijas sastāvdaļu: nebrīvība gulagā ir šo vēstuļu rakstīšanas nosacījums un baigs fons, uz kura vēl vairāk izceļas Fridrihsona mīlestības valoda. Tāpat kā Fridrihsona ieslodzījuma zīmējumos, arī vēstulēs ir pavisam maz par «zonas» apstākļiem - šajā ziņā galvenokārt runa ir par vēstuļu un paciņu sūtīšanas un saņemšanas iespējām, tāpat arī par Zentas apciemojuma detaļām («Es skūpstu Tavas rokas, kas uzvilks visu to, ko manas rokas šeit novilks») un ātrākām atbrīvošanas perspektīvām; tikai vienā vietā, atbildot uz Zentas labi gribēto ieteikumu «mīlēt dabu», Fridrihsons raksta: «Mīļā Zenta, mūsu zona ir tagad: šo mājas (barakas) - divas šausmīgas atejas, morgs, veļasmāja un trīs mēslu kastes. Tas ir viss. Trešo gadu šis dabas skats.» No Fridrihsona vēstulēm nevar uzzināt par gulaga ikdienu, sadzīvisku detaļu ir maz (lai gan tās piesaista uzmanību: kādā vietā, piemēram, Fridrihsons stāsta Zentai, kā izmeklēšanas laikā «pēc 70 negulētām spīdzināšanas naktīm» parakstījis safabricēto apsūdzības rakstu, atzīstot, ka ir vainīgs: «...tādēļ ka es vēl gribēju Tevi redzēt un vēl dzīvē gleznot un tādēļ ka es toreiz stipri klepoju»), bet daudz ir par mākslu un mīlestību uz Zentu, un tur netrūkst ne «nerātnu» mājienu un zīda zeķu vai dzeltenā kombinē ar vienu pogu, ko reiz attaisījis mīlētājs, ne iztēlotu glāstu un skūpstu. Intimitātes ziņā Fridrihsona vēstules («Vakar es Tevi «paņēmu» sapnī. Tu biji vijīga kā jauns zars, un es biju debesīs. Sveicini savas krūtis un, ja vajag, draugus.») atrodas, vaļīgi izmantojot Fridrihsona metaforu, «ādas attālumā», un uzrunas nepastarpinātība ir tik liela, ka dažas sievietes man teica - viņas lasījušas šīs vēstules kā adresētas sev. Varētu domāt, ka ikvienam, ne tikai sievietei, gribas, lai ar viņu runā tik skaisti, taču jebkurš mēģinājums Fridrihsona teikto atdarināt vai pat tikai citēt ar kaunu izgāžas, kā izgāztos centieni atdarināt viņa akvareļus. Reizēm viņa sacītais atrodas bīstami tuvu banalitātei (mana «maiguma pārpilnība [..] draud atņemt manām vēstulēm un rokām gaumi»), no kuras to stingri norobežo personības klātbūtne - lai kaut ko tādu teiktu, jābūt Fridrihsonam. Varbūt ar kaut ko līdzīgu var saskarties, lasot Albēru Kamī vai Renē Šāru.
Kas nav bijis, nekad nebūs
Fridrihsona vēstuļu «augstais» stils («augstais» Zālamana Augstās dziesmas nozīmē: «Kā arī nebūtu - es pārnakšņošu zem Tavas segas, un, ja Tev rīt no rīta būs mazliet zilas līnijas zem acīm, tad tas būs mīlestības rokraksts») un atrautība no «dzīves» liek kādā atbildē Zentai nosaukt Fridrihsona rakstīto par pasaciņām - Fridrihsons bija notiesāts uz 25 gadiem, un nebija skaidrs, vai ātrāka atbrīvošana ir iespējama, tā ka Zentai varēja gan likties, ka vīra rakstītais ir bezgala tālu no īstenības. 1955. gada 10. decembra atbildes vēstulē (grāmatā publicētas tikai dažas nejauši saglabātas Zentas vēstules; Zentas teiktais tiek citēts minētajā vēstulē) Fridrihsons raksta, ka iepriekšējā dienā aizsūtījis Zentai savus ««pasaciņas» akvareļus, kas stāsta par to, kas nekad nav bijis un nekad nebūs», ka Zenta var viņam neticēt, bet «man ticēs vēl 100 un 300 gadu pēc tam, kad cilvēki skatīs manos darbos Tavu burvību. [..] Es nezinu, vai vēstules prot skūpstīt? Es esmu centies Tev aizsūtīt visu, kas manī ir dzīvs». Ar to, kas «dzīvs», Fridrihsons, bez šaubām, šeit nedomā izdzīvošanu gulagā, bet gan savus akvareļus un kaislību uz Zentu - tas bieži vien ir viens un tas pats spēks, spēks, kas ļauj viņam saprast sevi kā dzīvu. Šāda griba [dzīvot] virzījusi cietumnieka nr.Z-436 roku gan viņa mākslā, gan mīlestības vēstulēs, piešķirot viņam Fridrihsona, nevis abstrakcijas formu - kaut ko acīmredzami esošu. Šī forma, kurai nejaušība devusi Zentas vārdu, izgaist Fridrihsona tekstos, kas grāmatā publicēti kā Piezīmes, dodot vietu kādam nenoteiktam «pašam sev», kuram lasītājs pats spiests piezīmēt Fridrihsona dziļdomības kontūras, apmierinoties ar vēl vienu līdzību vai metaforu.