Vai Latvijā ir iespējams terora akts? Gribas ticēt, ka nē. Melnā humora cienītāji saka, ka Latvija ir patālu no starptautisko mediju birojiem, un teroristi neiegūtu vēlamo publicitātes apjomu. Loģika mudina arī cerēt, ka tik nelielā valstī aizdomīgi personāži ir vieglāk pamanāmi nekā megapolē ar tradicionāli raibu un mainīgu iemītnieku saturu.
No otras puses, izskaitļot potenciālu teroristu kļūst arvien grūtāk, jo viņam nebūt nav jābūt iebraukušam no kādas aizdomīgas valsts vai ar savdabīgu ārvalstu braucienu pieredzi. Teroristam arī nav jābūt saistītam ar islāmu. Indivīds var pārliecināt sevi, ka pasaule grimst grēkos arī tāpēc, ka ēd ģenētiski modificētu pārtiku, pakļaujas masoniem, atļauj abortus utt. Iemesls naidam pret citiem var būt jebkāds. Jautājums ir tikai par konkrētā indivīda eksaltācijas pakāpi.
Līdz ar to var teikt, ka mierīgas dzīves garantijas nav arī Latvijā dzīvojošajiem. Un specdienestus var vienīgi aicināt vairāk monitorēt sociālos tīklus (pat vienpatnis ar saviem izteikumiem ilgstošā periodā var būt indikācija) un nopietnāk izturēties pret sabiedrisko vietu drošību (vai atceraties TV sižetu par to, cik viegli Rīgā cilvēku pulcēšanās vietās atstāt aizdomīgu somu?). Tas pats attiecas uz mums visiem - ironiska vai vienaldzīga attieksme pret t. s. civilās aizsardzības mācībām un dažādām mācību trauksmēm ir cilvēciski saprotama, tāpat kā cilvēciski saprotama ir neticība, ka kaut kas tāds var notikt ar mums. Diemžēl laiki, kad ar vardarbību bija jārēķinās tikai politiskās un biznesa elites pārstāvjiem, ir pagājuši.