Daudz apspriestajiem starptautiskajiem izglītības sistēmu reitingiem nu piepulcējies vēl viens - Economist Intelligence Unit veidotais (The Learning Curve). Droši vien arī par tā kritērijiem un secinājumiem tiks lauzti šķēpi, tomēr tas jau zināmajiem reitingiem pievieno vairākus interesantus kritērijus. Proti, sistēmas gala produkta kvalitāte nav tikai un vienīgi atkarīga no investētās naudas apjoma. Piemēram, arī šajā reitingā līderis ir Somija, kas izglītības sistēmā investē 6,8% no valsts IKP. Tas, protams, ir daudz, tomēr mazāk nekā, piemēram, 12. vietu ieņemošajā Dānijā, kur apjoms ir 8,7% no IKP. Vai - procentuāli no valsts budžeta izdevumiem Somija izglītībai atvēl 12,1%, kas ir mazāk nekā ASV (13,1% un 17. vieta), Šveice (16,2% un 9. vieta) vai Singapūra (21,4% un 5. vieta). Tātad somu panākumu pamatā ir kaut kas vairāk nekā nauda - gan objektīvi faktori, piemēram, mazākas klases, gan acīmredzot subjektīvi - attieksme pret skolotājiem, zināšanām vispār utt. Amerikāņi ir «slaveni» ar to, ka iegulda milzu summas, piemēram, medicīnā un cietumos, bet tas nez kāpēc nerezultējas labākā veselības vai drošības līmenī sabiedrībā. Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā nav jāpalielina finansējums daudzām nozarēm, tomēr jāņem vērā, ka rezultāts ir atkarīgs arī no tādām ar «cipariem» neaprakstāmām lietām kā konkrētās sabiedrības vērtību sistēma, spējas sadarboties utt.
Piemēram, Latvijas objektīvā un daudz piesauktā priekšrocība ir ģeogrāfiskais novietojums, ostas. Tomēr, kā diemžēl redzam, pašmāju uzņēmēju grupējumu cīniņi spēj nozari padarīt neprognozējamu. Latvijas ceļu būvnieki pamatoti norāda uz nepietiekamo nozares finansējumu, bet - vai nav tā, ka paši vien izraisa skandālus, noplūdinot medijos «kompromatus» par konkurentiem (un pēc tam dusmojas par nozares it kā nepelnīti slikto reputāciju)? Vesels zinātnieku un uzņēmēju slānis ir gatavs 24 stundas no vietas stāstīt par nepietiekamo valsts atbalstu inovācijām, pētniecībai utt. Pārmetumi vietā, bet - sabiedrība būtu visnotaļ pārsteigta, uzzinot, ar kādu aizrautību aizkulisēs viņi arī aprunā cits citu un mēģina paklupināt. Ārēji medicīnas nozare ir vienota prasībās palielināt valsts finansējumu, savukārt iekšējā t. s. neoficiālajā komunikācijā (arī ar ministriju un politiķiem) iekšējie kašķi plaukst un zeļ. Citiem vārdiem sakot, finansējuma palielināšana vien nozares nesakārtos un neradīs priekšnoteikumus attīstībai.
Protams, daļa kašķu saistīti ar nepietiekamo finansējumu - kad dalāmais pīrāgs ir mazs, kaislības lielas. Tomēr ir arī citi cēloņi, kas, iespējams, saistīti ar neticību projektam «Latvijas valsts» kopumā. Mēs esam apburtajā lokā - rūgtā pieredze mudina nepaļauties uz tādu jēdzienu kā «kopējas intereses», attiecīgi mēs uzvedamies kā kara darbības zonā, kas savukārt tikai nostiprina pārliecību, ka «katrs par sevi» ir pareizā taktika. Izmaiņas domāšanā nenotiks nedz gada, nedz triju laikā. Sākt varētu ar citu komunikācijas modeli - mazāk iesaistot valsti kā pusi, no kuras prasa, no kuras sagaida risinājumus, vairāk izrunājot savstarpējās pretenzijas un meklējot kompromisu, nepaļaujoties uz ministriju amatpersonām.