Augstākās izglītības izcilība, tēls un reputācija, kurā studiju programmas ir svarīga, bet tikai viena sadaļa, kopumā rada augstākās izglītības konkurētspēju - piesaista augstāka līmeņa talantus. Un studiju programmas ir tikai viens elements kopējā ainā. Arī tēls ietekmē augstskolas izcilību. Tikko satiku Turku (Somija) augstskolas profesoru. Viņš teic, ka Turku Universitāte ir starp divsimto un trīssimto vietu Times reitingā, bet Helsinku Universitāte - 67. vietā. Uzdevu jautājumu, kas ir tā lielā atšķirība starp Turku un Helsinku universitātēm, kuru rādītāji citādi ir vienādi. Viņš atbildēja - tas ir tēls, universitātes reputācija. Ja universitātei ir labāks tēls, automātiski ir lielāks konkurss, tātad iespēja atlasīt labākos studentus. Man liekas, šajā strīdā tiek aizmirsts tas, ka tēls un reputācija ir tas, kas nosaka, cik Latvijas augstākā izglītība būs konkurētspējīga. Tēlu var radīt tikai sadarbībā. Ar valsti, ar pašvaldību, ar sabiedrību, ar industriju. Augstskolu konkurētspēja jāvērtē ne tikai caur to, kāda ir studiju programmu kvalitāte pati par sevi, bet kāds ir rezultāts. Augstskolām ir svarīgi saprast, kam tās gatavo izglītības produktu - vai tā ir industrija, akadēmiskais virziens vai valsts sektors. Tad ir jāsaprot, kādas ir šo pušu vajadzības. Un tad ir pats galvenais - jebkurai augstskolai ir jābūt savai stratēģijai.
Daudzas Latvijas augstskolas darbojas ļoti ilgstoši, tām ir gadsimtiem cauri ejoša pieredze un reputācija. Vai var teikt, ka tām nav stratēģijas?
Vārds «stratēģija» ir ļoti plašs, un to var izprast dažādi. Veidojām stratēģiju Rīgas Stradiņa universitātei un Latvijas Mākslas akadēmijai. Tā tika balstīta uz metodoloģijām, kuras izmanto starptautisko reitingu noteikšanai vai izmanto kā pašnovērtēšanas rīkus. Iesaistot kolektīvu, tiek veikts pašnovērtējums. Situācija salīdzināta ar augstskolām, kuras izcilības mērījumos tiek vērtētas augstāk. Un tad tiek mēģināts saprast, kas ir tas baltais plankums, kas jāizpilda. Un, kas ir tas resurss, kas nepieciešams. Te ir jāņem vērā viss - ne tikai mērījumi un salīdzinājumi, bet arī unikalitāte, kas ir konkrētajai augstskolai.
Vai saskatāt stratēģiju Roberta Ķīļa darbībā?
Visticamāk, tāda ir. Es nevaru apgalvot, ka tās nav. Mani vienīgi mulsina, ka ļoti daudz laika un praktiski visa enerģija tiek ieguldīta kaut arī svarīgam, bet tikai vienam elementam - programmu kvalitātes izvērtēšanai. Pats maldinošākais, ka pēc šī viena elementa, kas ir programmu izvērtējums, tiek noteikta augstskolu konkurētspēja, tiek noteikts, vai šī augstskola ir dzīvotspējīga. Gribu uzsvērt, ka šis elements nav pirmais, kas būtu jāizvērtē. Pats pirmais ir konstatēt, kāda ir augstākās mācību iestādes stratēģija un vai tāda vispār ir. Ministrijai pats svarīgākais, pirms veidot savu stratēģiju, būtu iepazīt augstskolu stratēģijas un tad tās salāgot. Un no tā vērtēt, kāda ir vajadzīga infrastruktūra, kāds ir vajadzīgs finansējums. Varbūt ir iespējams pieslēgt ārvalstu vai industrijas partnerības. Pašreiz notiek otrādi. Mēs, ieejot restorānā, nevis vispirms nomazgājam rokas un iepazīstamies ar ēdienkarti, bet viesmīlim uzreiz saucam - man tūlīt saldo ēdienu. Līdz ar to pastāv risks, ka augstākās izglītības konkurētspēja un tēls vienkārši tiek sabojāts.
Vai ir iespējams būtiski palielināt augstākās izglītības kvalitāti, būtiski nepalielinot augstākās izglītības finansējumu?
Visticamāk, tikai ar valsts budžetu izdzīvot un konkurēt reģionā būs grūti. Lai būtu konkurētspējīgi, ir visu laiku jāiegulda infrastruktūrā. Jāpieņem labākie speciālisti, maksājot tiem lielāku algu. Šeit ir tas mirklis, kad jārunā par sadarbību - ar privāto sektoru, ar sabiedrību. Jārunā par mūžizglītību, kam velta lielu uzmanību Rietumeiropā un ASV. Pirms divām nedēļām atgriezos no ASV, kur apmeklēju gan Hārvarda universitāti, gan Masačūsetsas Tehnoloģisko institūtu. Tur liels uzsvars tiek likts arī uz mūžizglītību. Jo mūžizglītībā mācās cilvēki, kas paši var apmaksāt savas studijas. Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā viena gada studiju izmaksas ir 120 tūkstoši dolāru. Šie viena gada studenti dod diezgan lielu ieguldījumu augstskolā. Turklāt veido klubu, kas spieto ap šo augstskolu un reklamē to citiem.
Tomēr mēdz teikt, ka mums naudas ir tik, cik ir?
Tā nav pareiza nostāja. Lai varētu runāt par konkurētspējīgu augstāko izglītību, ir jāiegulda nauda. Bet ir jāsaprot, kur to ieguldīt. Veicot to tikai pēc studiju programmu novērtējuma, tas var novest pie nepareiza ieguldījuma un maldinošas sapratnes, cik lielu šo ieguldījumu vajag. Pat runājot par skārda bundžu ražošanu, mums jāsaprot vairāk nekā tas, vai kārba atbilst kvalitātes kritērijiem. Ir jāsaprot, kam tā ir vajadzīga, kāds būs pieprasījums, kāds tirgus, kā mēs to ražosim, ko mēs no tā gūsim. Svarīgi ir saprast, kāds būs sadalījums starp akadēmisko un pielietojamo zinātni. Pieejot tikai no biznesa viedokļa, var sanākt tā, ka mēs noniecinām akadēmisko jomu, kam ir liels svars ilgtermiņa attīstībā. Un te ir valsts loma, kam sadalījums būtu skaidri jānosaka.
Kas te ir svarīgākais?
Svarīgākais ir mērķis. Vai mērķis ir ielīst kādā budžeta rāmī? Padarīt priecīgu Vilka kungu? Vai mērķis ir ievērot Māstrihtas kritērijus un padarīt laimīgu citu? Varbūt mērķis ir apvienot un slēgt augstskolas? Vai mērķis ir celt augstskolu konkurētspēju, veidot izglītības ilgtspēju? Katram no šiem mērķiem būs savi instrumenti, būs jāizmanto citas konkrētas tehnikas, lai tos iedzīvinātu. Bet konkurētspēju nevar paaugstināt, atrodot vissāpīgāko vietu un uzsitot. Dzīvs organisms tam pretojas, sit pretī, jo viņam sāp. Augstskolu un izglītības ministrijas samierināšana var notikt tikai, atrodot kopīgu mērķi un vienojoties par kopīgu stratēģiju. Bet svarīgākais ir nodrošināt ilgtspēju - ne tikai kā izdzīvot 2013. gadu, bet kā nodrošināt valsts nākotni. Jo cilvēkresursi ir vērtība numur viens jebkur - jebkurā valstī un jebkurā uzņēmumā.