Tikpat pareiza kā skolā

PAR PRIEDĪTI UN MŪRNIECI… Skandalozā publicista Lato Lapsas, kurš līdztekus negodīgu amatpersonu atmaskotājam ir zināms arī kā zvērīgs kosmopolīts un visa nacionālpatriotiskā jebkurās tā izpausmēs nīdējs un apkarotājs, mājas lapā pietiek.com ir ievietots kāda propesoriņa no Daugavpils Artura Priedīša raksts, kurā šis tips nikni gāna pašreizējo Saeimas priekšsēdi I.Mūrnieci, apsūdzot šo negodīgumā, jo viņa pirms vairākiem gadiem esot viņu intervējusi, radījusi iespaidu, ka esot draudzīgi noskaņota, bet vēlāk uzrakstījusi par viņu iznīcinoši kritisku rakstu „LA”, kur tobrīd strādāja, slejās (http://pietiek.com/raksti/vai_nelietis_var_but_parlamenta_priekssedetajs). Uzreiz varu piebilst, ka šāds stils ir raksturīgs žurnālistiem ne tikai mūsu valstī, bet visā pasaulē kopumā, un uz to intervējamajam ir jābūt gatavam, ka noskaņa intervijas laikā var būt pilnīgi pretēja tai, kas parādīsies „gatavajā rezultātā”, to es pats ne tik sen izbaudīju, sniegdams interviju Latvijas Radio žurnālistam V.Pupikam, kurš pēc tam to, vismaz manuprāt, visai neveiksmīgi centās pārvērst ironiskā groteskā. Man tas nebija pārsteigums, neko labāku es arī necerēju saņemt no iestādes, kura no manis baidās vairāk, kā no traka suņa, un vienīgais iemesls, kāpēc es vispār toreiz piekritu intervijas sniegšanai, bija fakts, ka nevēlējos uzklausīt pēcāk pārmetumus – re, viņš sūdzas, ka nelaiž viņu runāt (Ne)Brīvajā mikrofonā, bet, kad paši vēlamies dot šim vārdu – atsakās… Priedītim drīzumā uzradās solidārs aizstāvis – kāds Ivars Prūsis, kurš arī šad tad mēdz publicēt kosmopolītiska satura rakstus internetā (http://pietiek.com/raksti/pardomas_par_latvijas_posta_iemesliem_inaras_murnieces_zemiskas_ricibas_publiskosanas_sakara), un kuram Lapsēns, protams, arī ar prieku dod iespēju izpausties savā portālā. Kas tad ir Arturs Priedītis? Atmodas sākumā viņš centās apliecināt sevi par nacionālpatriotu, prasīja noņemt no amata toreizējo Daugavpils Pedagoģiskā Institūta rektoru O.Roždestvenski, apsūdzot viņu nelojalitātē pamatnācijai un stagnatorismā. Nekāds „zelta gabaliņš” no Krievijas atbraukušais rektors gan nebija, tomēr uz pārējo krievvalodīgo fona viņš ar īpašu naidu pret latviešiem vis neizcēlās, taisni otrādi – sakaitinot vietējo partijas komiteju un arī deputātu padomi, atļāva virs DPI jumta pacelt sarkanbaltsarkano karogu, kam toreiz nebija vēl nekāda valstiska statusa. Interesanti atzīmēt arī faktu, ka drīz vien pēc tam karogs no jumta pazuda un vēlāk „atradās” Priedīša mājās, kurš taisnojās, ka esot noliecies karoga kāts, tāpēc viņš, lai nacionālā simbolika netiktu zaimota, esot to noņēmis un atnesis uz savām mājām. Nav gan skaidrs, kāpēc viņš nemēģināja karoga kātu salabot, vai vismaz informēt par to savus kolēģus no Tautas Frontes, kuras aktīvs loceklis viņš toreiz bija… Lai nu kā, bet drīz vien pēc Latvijas faktiskās neatkarības iegūšanas viņš sāka pūst citā stabulē, pauzdams Jurkānam līdzīgus uzskatus, ka „nacionālā elite” esot apkrāpusi mūsu valstī dzīvojošos draudzīgos krievvalodīgos, ka Latvijā valdot etnokrātija un fašisms …utt., u.tjp., tādejādi iegūdams lielas simpātijas Daugavpilī esošo krievvalodīgo okupantu laikrakstu žurnālistu vidū. Viņš arī nodibināja latviešiem naidīgu veidojumu „Mutltinacionālais centrs” (tā nosaukums jau faktiski pilnībā izsaka būtību), kurš dažus gadus varēja eksistēt, jo saņēma naudu no Sorosa fonda, bet pēcāk žīdu miljardieris laikam nosprieda, ka ir citi veidojumi, kas efektīvāk nīcina latviešus, un pārstāja dot naudu Priedīša auklējumam, tādejādi nolemdams to drīzai iznīcībai. Drīz vien Priedītis zaudēja arī pasniedzēja amatu DPI, jaunas darba vietas atrašana viņam diez ko nevedās, jo bija iemantojis gana skandalozas personas slavu, arī mūsu tautas ienaidnieki okupanti viņu gan izmantoja, bet īpaši necienīja, kā jau allaž kangarus… Tad šis tips pēkšņi sadomāja ar skaļu „pompu” atteikties no LR pilsonības un pieprasīt patvērumu Krievijas Federācijā, bet izrādījās, ka arī tur viņu atplestām rokām neviens negaida, pat KF pilsonību automātiski nesolīja. Pilsētā viņš bija bieži redzams pastaigājamies kopā ar saviem gara radiniekiem – kādu Latvijai izteikti naidīgu okupantu S.Kuzņecovu, kurš kādreiz kopā ar A.Priedīti bija strādājis DPI, bet vēlāk darbu zaudējis gan savas publiski paustās pret latviešiem naidīgās nostājas dēļ, gan arī tāpēc, ka ļoti bieži lietoja alkoholiskos dzērienus… Vēlāk viņš atrada darbu dzelzceļnieku tehnikumā, kā arī piepelnījās, rakstot politiskus komentārus Daugavpils okupantu presei. Tāpat neiztrūkstoši pavadoņi Priedītim bija divi žīdi – bijušais marksisma-ļeņinisma pasniedzējs J.Šteimans, kurš vēlāk DPI pasniedza Latvijas vēsturi un B.Volkovičs – t.s. „zinātniskā ateisma”, bet vēlāk reliģijas vēstures pasniedzējs tajā pašā iestādē. Nu jau visus šos tipus velns ir parāvis pie sevis, atstājot Priedīti vienu pašu šai saulē, par ko viņš sūkstās iepriekš norādītajā internetvietnē. Vēl varu piebilst, ka no drošiem avotiem esmu dzirdējis, ka A.Priedītis jau 1998. gadā esot izteicies, ka zvērīgajam naciķim A.Gedroicam derētu galvu noraut, tomēr no vārdiem uz darbiem nav bijis gatavs pāriet. Pāris reizes, satiekot šo nejauši uz ielas un vaicājot, kad tad šis pildīs doto solījumu vākties prom no Latvijas, minētais tips ierāva galvu plecos un centās nozust no redzes loka tā vietā, lai parādītu savu drosmi un dotu reiz nekaunīgajam nacistam „pa zobiem”… Kādu brīdi jau šķita, ka pans Priedītis ir nozudis vispār no politiskās skatuves, bet tad pēc laika pamanīju viņu atkal publicējamies L.Lapsas lapā un arī L.Grantiņa „Tautas tribunālā”, kurš sākumā uzskatīja Priedīti par cīnītāju un patriotu. Vēlāk gan arī Grantiņa garīgi slimajās smadzenītēs tomēr radās apjausma, kāds draņķis šis tips ir, un patlaban viņš Priedīti raksturo vienīgi negatīviem epitetiem, kurus pēdējais, protams, ar uzviju ir pelnījis. Kāpēc es šo visu rakstu – vai tikai ar mērķi atcerēties neseno pagātni un pastāstīt par dažiem labiem darboņiem ko jaunu tiem, kas pirms gadiem divdesmit vēl nebija dzimuši? Nebūt nē, mans nolūks ir likt tautai izvērtēt un apdomāt – vai tas, ka šādi neapšaubāmi naidīgi tipi kā Priedītis gāž dubļus virsū Mūrniecei, liecina, ka viņa ir Latviešu Patriote? Nu, protams, tik atklāti un ciniski kā Priedītis Mūrniece savu tautu nezākā, spriežot pēc viņas publiskajām runām un savulaik nodrukātajām publikācijām „LA” it kā ir pat norūpējusies par tās likteni, bet… Ir daži jautājumi, ko, manuprāt, vajadzētu nekavējoties uzdot I.Mūrniecei, un ko varētu izdarīt kaut vai šobrīd Saeimā strādājošā Liene Apine, kurai ar I.Mūrnieci, ja nemaldos, ir diezgan draudzīgas attiecības, proti: 1) I.Mūrniece priecājas, ka pēc oficiālajiem statistikas datiem Latviešu Latvijā šobrīd esot 62% un viņa cerot, ka šis skaitlis arvien pieaugšot. Kā viņa cer to panākt? 2) Vai I.Mūrniece atbalsta Latvijas dekolonizācijas ideju? Ko, viņasprāt, vajadzētu darīt ar nelojālajiem krievvalodīgajiem – mācīt viņiem Valsts valodu, integrēt, vai tomēr darīt visu iespējamo, lai piespiestu viņus Latviju atstāt? 3) Vai Latviešiem Latvijā nevajadzētu ar likumu noteikt pirmtiesības, ņemot vērā arvien vēl katastrofāli mazo pamatnācijas ļaužu skaitu Latvijas iedzīvotāju vidū un arī mūsu ārkārtīgi zemo dzimstības līmeni. Ir taču starptautiskās konvencijas, kas ļauj to darīt! 4) Vai I.Mūrnieci neuztrauc, ka ES atvērto robežu dēļ Latviju drīzumā varētu pārpludināt jauni ieklīdeņu pūļi, kas šoreiz būs ieradušies mūsu teritorijā pilnīgi likumīgi? Ko viņa gatava darīt, lai to novērstu? Ko I.Mūrniece darīs, ja Saeima atteiksies ierobežot uzturēšanas atļauju tirgošanu ārvalstniekiem? 5) Kā I.Mūrniece skatās uz arvien pieaugošo homoseksuālisma propagandu Latvijā? Vai, viņaprāt, aktīvs homoseksuāla dzīvesveida piekopējs un reklamētājs var būt ministrs? 6) Ko I.Mūrniece darīs 2015.gada un nākamo gadu 16.martā? Piedalīsies leģionāru gājienā, publiski atteiksies to darīt, vai gļēvi aizmuks ārzemju komandējumos, kā to parasti darīja viņas priekšgājējs J.Straume? Lūk, saņemot atbildes uz šiem jautājumiem, tad varēs arī izvērtēt I.Mūrnieces personību un to, kādai politiskajai nostājai viņas pozīcija savukārt ir tuvāka – A.Priedīša vai A.Gardas. Man gan šķiet, ka tā plaisa starp I.Mūrnieci un A.Priedīti, līdzībās runājot, labam sportistam ir mierīgi pārlecama, savukārt starp I.Mūrnieci un A.Gardu stāv nepārvarams bezdibenis. Tā man liek domāt I.Mūrnieces līdzšinējā darbība „LA” un Saeimā, kā arī fakts, ka ne komunista-čekista-pederasta Krustiņa laikraksts (nav iedomājams, ka tajā kādreiz varētu strādāt kāda no „DDD” žurnālistēm), ne partija „VL” varētu uzņemt savās rindās, ne, vēl jo vairāk, Saeima par priekšsēdi ievēlēt krietnu, godīgu, dedzīgu, uzupurēties gatavu Latvju Patriotu. Viņas ieņemamais amats jau krietnā mērā apliecina viņas nostāju latviešu nācijai būtiskos politiskos jautājumos. Domāju, ka drīzumā mēs pārliecināsimies, ka viņa ir sava amata priekšgājēju piekoptās politikas centīga turpinātāja. Varbūt pat mūsu tautas ienaidnieks Priedītis (normālā valstī viņam sen jau tiktu atņemta pilsonība un pats izraidīts no Latvijas uz visām četrām debess pusēm) pārstās uz viņu dusmoties, redzot, ka Mūrniece ir viņa ideju dūšīga realizētāja dzīvē. Lai nu Dievs man piedod, ja es kļūdos, taču līdz šim visi mani pareģojumi praktiski vienmēr ir piepildījušies. Latvieši, vai tiešām mums mūžīgi būs jāizvēlas sev vadoņi starp tādiem atklātiem neliešiem kā Priedītis un viltusnacionāļiem kā Mūrniece? Vai mēs beidzot varam vai nevaram nodibināt plaša mēroga tiešām nacionālu politisku spēku Latvijā? Atbildiet katrs pats sev uz šo jautājumu! LATVIEŠU NĀCIJAS INTERESES AUGSTĀK PAR VISU !!! CĪŅAI SVEIKS !!! 23.11.2014. Aivars Gedroics