Kad sagrabējušā motorikšā devos mājup no darba, ielas malā nejauši pamanīju optikas veikaliņu. Ieraugot šo veikalu, rikšas vadītāju lūdzu apstāties. Vēlējos iegādāties kontaktlēcu šķidrumu, tāpēc ļoti priecājos par negaidīto veiksmi. Pāris dienu iepriekš pārliecinājos, cik sarežģīti šajā pilsētā ir iegādāties pat visikdienišķākos sīkumus, tāpēc paspēju jau samierināties ar domu, ka daudzas rietumniekiem tik pašsaprotamas lietas, tostarp kontaktlēcu šķidrumu, nāksies pasūtīt interneta veikalos.
Ieejot veikalā, mani pārsteidza uz letes aizmidzis pārdevējs - indiešu puisis ne vecāks par 20 gadiem. Izskatījās, ka viņš šādi bija gulējis jau labu brīdi. Uzrunāju viņu ar pieklājīgu hello, pēc tam ar namaste, kas hindi valodā nozīmē «labdien», bet pārdevējs bija iegrimis pārāk ciešā miegā, lai uz maniem kautrajiem izsaucieniem reaģētu. Nekas cits neatlika kā ķerties pie pleca purināšanas. Tas nostrādāja, un pārdevējs beidzot pamodās.
Pēc sava veiksmīgā un ļoti lētā pirkuma aizdomājos par apkalpojošajā sfērā strādājošajiem. Indijā tie visur ir vīrieši - viesmīļi, rikšu vadītāji, pārdevēji, kasieri tūrisma apskates objektos, banku darbinieki. Arī daudzās citās publiskās vietās, piemēram, tirgū vai autobusos, dažubrīd ir teju neiespējami ieraudzīt kādu plandošu, košu sari, respektīvi, ieraudzīt kādu sievieti. Par to pēc pirmajām dienām Džajapurā izbrīnīta stāstīju savam indiešu draugam Adžajam. Izrādās, sievietēm neļauj pastaigāties pa ielām, doties vienām pašām iepirkties, jo we treat women here as something precious, kas tulkojumā no angļu valodas būtu: «Mēs šeit izturamies pret sievietēm kā pret kaut ko vērtīgu,» man paskaidroja Adžajs.
Mana horvātu paziņa Ida, kas Džajapurā dzīvo jau pāris gadu un pusmūža indiešu mājsaimniecēm pasniedz angļu valodu, man norādīja, ka sievietes šeit ļoti vēlas mācīties un angļu valodas apgūšanu uztver kā savas vietas izcīnīšanu sabiedrībā, savas patstāvības un spēju apliecinājumu. Privātstundas parasti notiek mājās, jo vīri neļauj sievām pārāk ilgi būt prom no mājām. Nereti gadās pat tā, ka pēc pāris nedēļu ilgām mācībām Ida saņem ziņu no savas audzēknes vīra, kurš apgalvo, ka privātstundas vairs nebūs nepieciešamas, jo sievai ir «sabojājusies veselība» vai «nav brīva laika».
Lasot grāmatu Journeys Through Rajasthan, kurā apkopoti slavenu Indijas rakstnieku un ceļotāju Rādžastānai veltītie stāsti, aizdomājos par tur aprakstītajiem bagāto tirgoņu māju pagalmiem, «kuri slēpj sievietes no pasaules». Šis teikums ir veltīts senai pagātnei - laikam, kad Indiju vēl nebija iekarojuši briti, tomēr arī šodien nekas daudz nav mainījies. Indijā joprojām daudzviet dominē gadsimtiem senas tradīcijas un priekšstati par to, kādām ir jābūt sieviešu lomām. Izņēmums ir lielās un modernās pilsētas - Mumbaja un Deli.
Pārsteidzoša un kliedzoša ir arī dzimumu disproporcija, kas ātri vien novērojama kaut vai pāris stundu pastaigājoties pa Džajapuras ielām. Šis jautājums pēdējos gados nonācis arī politiķu un mediju redzeslokā, tādēļ patlaban daudzviet Indijā tiek veikti sabiedrību izglītojoši pasākumi, kuru mērķis ir cilvēkiem iestāstīt, ka par «vērtīgiem bērniem» uzskatāmi ne tikai zēni, bet arī meitenes. Daudzas indiešu ģimenes - senlaicīgo vērtību atbalstītājas - nevēlas, lai tajās dzimst meitenes, jo tad, meitām pieaugot un izejot pie vīra, līgavas vecākiem būtu jāmaksā apjomīga naudas summa nākamā vīra ģimenei. Lai gan šāda pūru sistēma Indijā ir aizliegta jau kopš XX gadsimta 60. gadiem, tā joprojām spēlē nozīmīgu lomu indiešu sabiedrībā. To apliecina arī 2011. gadā veikts pētījums, kurā secināts, ka iepriekšējo desmit gadu laikā Indijā tika nogalināts vairāk nekā astoņi miljoni nedzimušu meitenīšu.
Adžaja teikto, ka indiešu vīrieši pret sievietēm šeit izturas kā pret kaut ko dārgu un vērtīgu, es visnotaļ ātri sāku apšaubīt, novērojot, kā vairums vīriešu uz Džajapurā tik ļoti iecienītajiem motocikliem un motorolleriem pārvadā savas sievas un draudzenes. Ķiveri galvā jūs visbiežāk ieraudzīsiet tikai vīriešiem.