Sabiedrības morālās veselības indikators ir attieksme pret tiem, kuri paklupuši. Otra apspļaudīšana brīdī, kad vajadzētu palīdzēt, labākajā gadījumā ir psiholoģiska maziskuma, ja ne patoloģiskas diagnozes jautājums.
Tikko publiskajā telpā bija ievietota ziņa par meitu, kas nogalina māti, kad uz viedokļu sārta tika izlikta talantīga Dzejniece. Viņa nevarēja aizstāvēties, jo atradās slimnīcā. Viņas rīcību apzelēja katrs, kam tik nav slinkums un kurš varbūt nevienu viņas dzejoli nav lasījis. Die's ar anonīmajiem viedokļu akmeņu mētātājiem un repliku vēmējiem. Ko bailīgiem, nomaskotiem muļķiem padarīsi?
Bet sašutumu literātu vidū izpelnās publiskā portāla redakcijas profesionalitāte. Tikai nevajag atsaukties uz allaž pieminēto, ka «sabiedrībai ir tiesības to zināt». Negribu teikt, ka, pārkāpjot ētikas robežas, var izcelties karš starp literātiem un sabiedrisko portālu, bet vajadzētu gan kādai literātei, kā savulaik Aspazijai, ierasties Jaunākajās Ziņās un pademolēt... Lai zina, kur Rainis ziemā vēžo.
Kamēr smīņas ņemas pa anonīmo vemtuvi, literātu brālība Dzejniecei palīdz, kā var. Fiziski stāv klāt.
Nenoliedzami demokrātijas pazīme ir faktu pieejamība. Bet, aprakstot, publicējot detaļas, kam būtu jāpaliek slimību vēstures ierakstos vai policijas izmeklēšanas protokolos, robeža tiek pārbraukta kā ar tanku. Redaktors ir ētikas robežu sargs. Tieši redaktora varā ir publicēt jebko un jebkā: izgaršojot asinis, tekstā aprakstot, cik reižu meita dūrusi mātei vai kādas zāles lietotas suicīda gadījumā, gluži vai izbaudot asiņu smaku, redaktora varā ir publicēt tekstus, kuros, tīksminoties par līķu apdegumu pakāpi, sniegt ziņas, kā pareizi būtu jāveic mājas dedzināšana. Redaktora varā ir ne tikai sniegt pirmās ziņas par notikumiem, kurus nenoslēpt kā īlenu, bet viņa rokās ir instrumenti, kas parāda ziņas formu: vai tā ir lietišķa vai šausmu romāna cienīga lasāmviela, kur ieteikts, kā pareizi pakārties, noindēties un noslīcināties.
Cilvēki ir sabiedriskas būtnes, kas vēlas sazināties. Vienmēr pastāvēs tirgus laukums, kur no saviem būceņiem iznāk tenku vāceles un pārrunā, kas ar ko, kur un cik ilgi. Virtuālā publiskā telpa, virtuālais tirgus vienlaikus ir kā vientulībā norobežojušos indivīdu sabiezējušo asiņu nolaistuve, sabiedriskā kloāka vai amfiteātris. Tajā kā gladiatoru kaujās ar uz augšu paceltu īkšķi skatītāji/rakstītāji dāvā dzīvību cīnītājiem vai ar nolaistu īkšķi/iznīcinošu viedokli visžēlīgi piespriež nāvi.
Bet pat viduslaiku tirgū par mutes palaišanu gvardi noķēra muldoņu un sodīja ar rīkstēm. Virtuālais tirgus laukums arī ir kontrolējams, un gvarda vietā ir redaktors. Taču, ja gvards ir mēmļa...