Degustāciju rīkojām pagājušajā trešdienā (25.08.). No rīta apstaigāju teju visas Rīgas lielveikalu ķēdes, lai sapirktu pēc iespējas dažādus eksemplārus. Tomātus izvēlējos pēc principa, lai būtu pārstāvēti gan atšķirīgi audzētāji, gan tirgotāji. Rimi nopirku Mārupes siltumnīcu tomātus, Iki - tomātus, kuru cenu zīmē bija norādīts BBBB, taču nebija rakstīts, kurā valstī tie audzēti. Kad jautāju veikala kasierei par tomātu izcelsmi, viņa vainīgā balsī atbildēja, ka nezina. Tuvējā veikalā Maxima šiem pašiem tomātiem klāt pieliktā cenu zīme vēstīja, ka tie nāk no Polijas. Taču, ieejot citā Iki tīkla veikalā, melns uz balta izlasīju, ka tie audzēti Beļģijā.
Nevienā veikalā (arī ne Stockmann, ne Mego, ne Top) pagājušās nedēļas vidū nebija atrodami ierastie sarkanie spāņu vai nīderlandiešu tomāti. Tādēļ vēlreiz atgriezos Rimi un dažādības pēc degustācijai nopirku dzeltenus Nīderlandē audzētus ķekaru tomātus.
Vēl kādā pagrabiņā Kronvalda bulvārī iepretim Nacionālajam teātrim iegādājos beznosaukuma tomātus. Pārdevēja apgalvoja, ka tie ir Latvijā audzēti, bet, kur, - nezināja.
Taču visu šo garo stāstu gardēžiem izstāstīju vēlāk. Sākot degustāciju, viņi zināja tikai to, ka daži tomāti ir audzēti Latvijā, daži ārzemēs, bet viens šķīvis nāk no manu vecāku dārza Zemgalē.
No Gundara Āboliņa saņēmu aizrādījumu, ka esmu par daudz izgriezusi serdes, jo tās piestāvot tomātiem tāpat kā treknumiņš karbonādei vai gadskārtu raksts kokam, un degustācija varēja sākties.