Kā aizritēja pirmie UEFA Pro licences treneru kursi?
Tie ilga pusotru gadu. Sanāca ļoti laba grupa, kurā bija gan ļoti pieredzējuši, gan jauni treneri. Esmu ļoti gandarīts, ka visi sekmīgi nokārtoja eksāmenu. Bija lieliski darba apstākļi, lai gan kopā mācījās treneri, kuriem pāris dienu pēc kursiem bija jātiekas aci pret aci laukuma malā. Vislielākā problēma bija atrast pasniedzējus. Aicinājām mūsu pieredzējušos trenerus Juriju Gusarenko, Jāni Skredeli, ļoti daudz palīdzēja Aleksandrs Starkovs. Aicinājām arī no malas: Valerijs Gazajevs bija atbraucis un pat Oļegs Znaroks. Visvairāk atmiņā paliekoša bija tikšanās ar pēdējo. Kā nokomplektēt un motivēt komandu - vienalga, kāds sporta veids. Viņš deva ļoti daudz vērtīgu padomu. Nopietnākais pārbaudījums bija Nionā, kur bija patlaban vislabākie treneru pasniedzēji. Viss notika angļu valodā: analizējām Čempionu līgas spēles, mācījāmies, kā runāt ar presi... Diemžēl tas mums ir diezgan zemā līmenī.
Kādas ir galvenās problēmas?
Pirmais, mēs ar to ļoti reti sastopamies. Kad Rīgā spēlējām pret Japānu, mūsu izlases treniņu Daugavas stadionā vēroja viens žurnālists. Uzreiz pēc tam Japānas treniņu - speciāli saskaitījām - 97 žurnālisti. Otrais, Anglijas premjerlīgas pēcspēļu preses konferencēs treneris saka to, kas jādzird kluba faniem un vadītājiem. Mums diemžēl ļoti daudzi pārslēdzas uz problēmu iztirzāšanu. Vai visiem līdzjutējiem jāzina iekšējie skandāli? Nē. Galvenais ir izveidot pozitīvu imidžu ap futbolu.
Kura trenera diplomdarbs bija vislabākais?
(Domā.) Ziniet, mums ir izlases treneri... Katram no viņiem bija augsts līmenis. Visiem. Piemēram, Marianam Paharam bija darbs par dažādiem spēlētāju vadības stiliem. Viņam ir vērtīga Anglijas pieredze, strādājot pie kādiem pieciem treneriem. Es ļoti ceru uz jauno treneru paaudzi, kuri paši spēlējuši Eiropā. U-17 izlases puiši nezina, ka Igors Stepanovs izlasē aizvadījis 100 maču, ka spēlējis Londonas Arsenal... Tagad treneru kursos iekļaujam obligātu Latvijas futbola vēstures kursu. Ne tāpēc, ka treneri nezinātu to, bet lai motivētu viņus to mācīt jaunajiem. Pirms trim gadiem Liepājas audzēkņiem prasīja, kas ir Māris Verpakovskis, bet viņi nezināja. Tagad laikam zina, ka viņš ir kluba prezidents. Vai viņi zina, ka Vācijas izlases aizsardzība raudāja viņa dēļ? Nedrīkstam aizmirst mūsu futbola vēsturi, citādi nebūs nākotnes.
Cik cilvēku būs otrajos kursos?
Jābūt no 10 līdz 20. Domāju, kādi 12-14 varētu izteikt vēlmi. Taču ar to vien nepietiek. Piemēram, iepriekšējā reizē viens no treneriem nevarēja segt mācību maksu, kas pie mums ir viszemākā Eiropā.
Cik liela tā ir?
Pašlaik maksa ir 3000 eiro.
Cik treneru ar Pro licenci Latvijā vajag?
Pie mums virslīgas un izlašu treneriem ir obligāta Pro licence. Ir gan izņēmumi. Piemēram, Viktors Dobrecovs Liepājā. Dobrecovam un Kirilam Kurbatovam panācām pretī, otrajos kursos viņiem būs pienākums piedalīties. Vispār teikšu, ka Latvijā treneri strādā brīnišķīgi. Pats vēroju, kā Krievijā holandieši vadīja šādus kursus. Reizēm sastapos ar smieklīgiem gadījumiem, kad treneriem dod uzdevumu strādāt pie uzbrukuma, bet treneris slīpē aizsardzību. Mums tā nav bijis.
Daugava Rīga netika pielaista virslīgai arī trenera Arvīda Skrupska licences neesamības dēļ.
Tas ir cilvēks, kam nav vispār nekādas trenera licences. Iedomājieties - es atnāktu uz slimnīcu, paņemtu skalpeli un sāktu strādāt. Tā taču nedrīkst! Es jums varu teikt, ka joprojām tiek izskatīta [kluba oficiālā trenera] Armanda Zeiberliņa iespējamā diskvalificēšana. Vispār jau ar Rīgas Daugavu bija vienīgi problēmas. Pilnīgi visiem Latvijas futbolā: sodi par šo, sodi par to. Tā komanda pabojāja Latvijas futbola reputāciju.
Tagad čempionātā ir tikai astoņi klubi...
Es vienmēr esmu teicis, ka Latvijā tas ir optimāls variants. Mums nav tik daudz klubu, lai virslīgā būtu vairāk. Mēs tomēr esam pusprofesionāli. Un par to nav jākaunas! Pirms desmit gadiem Zviedrijā un Somijā bija tieši tāpat.
Nesen Krišjānis Kļaviņš solīja atklāt faktus un pierādījumus par to, ka arī Latvijas izlase piedalījusies sarunātās spēlēs.
(Smīkņā.) Es labprāt izlasīšu viņa pierādījumus, ja viņam tādi ir. Man tādas informācijas par izlasi nav. Es vienmēr esmu ticējis spēlētājiem. Ja viņam ir pierādījumi, lai liek galdā! Ja ne, tad kāpēc viņš jauc gaisu? Varbūt tas ir viņa triks pirms LFF prezidenta vēlēšanām, kas būs nākamgad.
Nesaprotami organizētas pārbaudes spēles Latvijas izlasei jums nešķiet aizdomīgas?
Ziniet, mums nav tik viegli organizēt pārbaudes spēles. Neviens nestāv rindā, lai spēlētu ar mums. Katra pārbaudes spēle izlasei ir vajadzīga. Savulaik, kad es biju galvenais treneris, braucām uz pārbaudes turnīru Bahreinā mums maksimāli neērtā laikā. Uzvarējām turnīrā Taizemē, kas notika no 23. līdz 30. decembrim. Taizemē vietu sākumsastāvā izkaroja Oskars Kļava, Deniss Ivanovs, Ģirts Karlsons, Genādijs Soloņicins. Tas bija laiks, kad pēc Euro 2004 man bija jāmaina visa aizsardzības līnija. Bet tur bija diži spēlētāji: Stepanovs, Isakovs, Zemļinskis, Blagonadeždins. Pamēģiniet tādus aizstāt! Lai dotu jaunajiem iespēju uzspēlēt, devāmies uz tādiem turnīriem. Gadu iepriekš Bahreinā Andris Vaņins debitēja ar trim ielaistiem vārtiem no 30 metriem. 2:3 zaudējām, šķiet, Omānai. Tā jaunie krāj pieredzi. Jebkura pārbaudes spēles iespēja jāizmanto!
Kaspars Gorkšs pēc mača Turcijā pret Bolīviju teica, ka nesaprot, ko izlase no šādiem mačiem iegūst.
Viņš vienkārši ir aizmirsis, kā pats sāka izlasē (smejas)! Lidojām uz Taizemi 26 stundas, ieradāmies deviņos vakarā. Nākamajā dienā trijos plus 35 grādos pēc Celsija jāspēlē pret vietējo izlasi. Viņš nāca sākumsastāvā kā kreisās malas aizsargs. 22. minūtē es biju spiests viņu nomainīt, jo viņam pretī spēlēja mazs un ļoti ātrs vietējais, kurš visu laiku Kasparu apspēlēja. Brīnumainā kārtā tajās 20 minūtēs neielaidām divus trīs vārtus. Paldies Kasparam, ka nepasūtīja mani pēc tam! Debijas mačā tiekot nomainītam pēc 20 minūtēm, var salūzt, bet viņš nesalūza. Īsts vīrs! Tā bija mana kļūda. Ja es būtu labāk zinājis Taizemes komandu, nekad neliktu Gorkšu tajā pozīcijā. Kopš tā laika nekad par to ar Kasparu neesmu runājis, bet jutu, ka viņš saprot.
Kad Skonto cieta bēdīgi slaveno zaudējumu Maķedonijā, normāli būtu, ja vainīgos sodītu, bet jūs bijāt vienīgais, kurš pameta komandu. Kāpēc?
Vienkārši nevēlējos būt ar to saistīts. Manā rīcībā bija ļoti laba komanda, laba līmeņa spēlētāji. Treniņos visi lieliski strādāja, bet no spēlēs redzētā mati stāvus cēlās. Tas mačs bija lūzuma punkts manam pacietības mēram. Nenožēloju, ka aizgāju.
Spēlētāji taču bija tie paši!
(Iesmejas.) Nē, tā vis neteiktu, ka tie paši. Es nevēlos kādam teikt, ka tu, lūk, spēlēji negodīgi. Ja nu es maldos un viņu aizvainoju?!
Bet tas, ka viņi palika nesodīti, deva zaļo gaismu spēļu sarunāšanai?!
Pierādījumu vākšana nav mana atbildība. Pateicu prezidentam. Tālākais bija viņa izvēle. Domāju, ka Pols Ešvorts kā neitrāls cilvēks tika aicināts ne bez iemesla.
Vai Spartaks beidzot var ko vairāk par malšanos tabulas vidū?
Jāvar. Kad komandu vadīja Oļegs Blagonadeždins, tā demonstrēja labāko sniegumu līgā. Nezinu, kāpēc nolēma viņu atlaist. Kopš tā laika kuļas pa tabulas vidu. Ceru, ka viņi beidzot cīnīsies par medaļām. Par titulu, kā ierasts, cīnīsies Ventspils un Skonto, ja šoreiz iztiks bez problēmām. Uzskatu, ka Skonto galvenā problēma nav vis finansiālās problēmas, bet gan imidža krišanās. Kāpēc? Kluba vadības necienīgās attieksmes dēļ pret tiem, kas rakstīja Skonto zelta vēsturi.
Par bronzu cīnīsies Jelgava un Liepāja?
Man ļoti patīk, kā attīstās Jelgava. Liepājā ir lieliska jauno skola. Dāvis Ikaunieks talanta ziņā nav sliktāks par Jāni. Ir vēl daži gados jaunāki futbolisti. Tur spēlētāji augs kā sēnes! Daugavpils, Metta/LU un Gulbene laikam cīnīsies par izdzīvošanu. Satrauc Metta, kas trīs gadus pēc kārtas muļļājas uz vietas. Pat ne rezultātu, bet snieguma ziņā. Par trenera [Andra Riherta] kvalifikāciju esmu pārliecināts. Man šķiet, trenera iecerētais futbols vēl nav atbilstošs tiem spēlētājiem.
Kādi secinājumi pēc izlases spēles Nīderlandē?
Kaut ko droši apgalvot var tikai tad, ja redz visu gatavošanos. Skatoties spēli Nīderlandē, neredzēju svaigumu mūsu puišos. Par motivācijas trūkumu pret tādu pretinieku nevar būt ne runas - pret Nīderlandi katrs gribēja sevi parādīt, bet nez kāpēc nesanāca. Laikam bija pārslogoti. Kas tieši gatavošanās posmā bija nepareizi - nezinu.
Kādas ir Latvijas izlases izredzes marta beigās viesos pret Čehiju?
Manuprāt, vissvarīgākais ir psiholoģiskais aspekts - jātiek pāri 0:6 Nīderlandē. Toreiz trāpījām ievainota zvēra ķetnās. Jāatiet no tā. Un jāreabilitējas. Cerēt, ka Čehijā varēsim uzvarēt, laikam būs pārāk drosmīgi. Pret Nīderlandi čehi nospēlēja fantastiski. Čehi ir spēcīgāki par mums. Treneru korpusam jāizlemj, kā tieši pret viņiem spēlēt. Līdzjutējiem gribas, lai spēlējam atklātu futbolu. Es vienreiz tā pamēģināju ar izlasi. Bija kvalifikācijas cikla pēdējā spēle Portugālē. Nolēmām - pamēģināsim spēlēt atklātu futbolu. Kas notika? Gan mums, gan pretiniekiem bija pa sešām vārtu gūšanas iespējām. Viņi realizēja trīs, mēs - nevienu. Pēc tam paši spēlētāji teica - labāk spēlēsim no otrā numura un gaidīsim vienu iespēju. Tad varbūt kaut ko panāksim. Jāspēlē kompakti! Čehi nejautās mums, kā gribam spēlēt, - piespiedīs pie soda laukuma, un viss.