Svarīgi, lai likumu un dažādu citu normatīvo aktu traktējums saskanētu ar veselo saprātu un to, kas nepieciešams tautsaimniecībai - skaisti vārdi, kas skan frāžaini, bet ir patiesi. Diemžēl Latvijā veselais saprāts bieži tiek piemirsts. No uzņēmēja viedokļa raugoties, būtu ideāli, ja vispār nebūtu nekāda regulējuma, bet, loģiski domājot, saprotams, ka tad rastos sadarbības problēmas. Tāpēc regulējumam jābūt. Es neteiktu, ka pārtikas ražošanas nozari neizprot cilvēki, kuri izstrādā normatīvos dokumentus, bet problēmas šajā jomā strādājošam uzņēmējam rada dažādu uzraugošo un kontrolējošo inspekciju darbinieku neizpratne par nozares specifiku.
Latvijas priekšrocība gan ir tā, ka esam maza valsts un ļoti viegli varam savām problēmām pievērst uzmanību, runāt par tām pat valdības līmenī. Bet vai mēs šīs priekšrocības izmantojam? Drīzāk ne.
Pazīstams uzņēmējs, kas vada piena pārstrādes ražotni, Dienai sacīja, ka ikkatrs pārtikas ražošanas nozari un reģionālo attīstību pārzinošais ministrs ir profesionāli vājāks par iepriekšējo. Piekrītat?
Jebkurš ministrs, darbu sākot, lietas uztver šaurāk, bet, iegūstot vairāk informācijas, sāk spriest loģiskāk. Ja uzņēmējs pauž viedokli, ka ministru amatos nāk aizvien sliktāki profesionāļi, tad tāda vērtējuma pamatā ir emocijas, nevis racionāls spriedums. Lai gan ideāla situācija noteikti nav, esmu piedalījies daudzās uzņēmēju un valsts amatpersonu apspriedēs par Latvijas tautsaimniecības stratēģiju, un daudzi secinājumi par to, ko vajadzētu darīt, paliek ierēdņu koncepcijās.
Varbūt uzņēmēji, iesaistoties politikā, varētu valsts ekonomiskās attīstības stratēģiju pavērst ražošanai izdevīgākā rakursā?
Būt politiķiem - tā ir profesija, kas prasa uzņēmējdarbības videi pretēju domāšanas veidu un komunikācijas stilu. Uzņēmējs var atļauties būt tiešs un lakonisks izteikumos, bet politikā vajadzīga diplomātija. Turklāt mēs labi zinām, ka, darbojoties politikā, saglabāt stingru nostāju un valstisku redzējumu nebūt nav viegli un izdodas tikai nedaudziem.
Pēdējā laikā esat uzbūvējuši jaunus ražošanas kompleksus, to būvniecība saistīta ar Eiropas Savienības direktīvu, kurā noteiktas stingrākas mājputnu labturības prasības?
Jā, tā ir, pielāgojamies direktīvai, kas stājās spēkā ar šo gadu. Jau kopš 2004. gada, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, sākām jaunajai kārtībai gatavoties, un šogad direktīvas ieviešanai bijām pilnībā gatavi.
Jaunā direktīva, grūti izpildāma mazajām zemnieku saimniecībām, samazināja konkurenci nozarē?
Jā, bet konkurence joprojām ir asa. Jebkura mājsaimniecība, kurā tiek turētas vistas un ražotas olas, ir mūsu konkurents. Tāpēc svarīgi veikt nepārtrauktas investīcijas attīstībā. Mēs darbinieku skaitu samazinājām no 450 darbiniekiem 2003. gadā līdz 180 šobrīd. Savukārt ražošanas apjomi auguši 2,5 reizes, jo ražošana kļuvusi efektīvāka, atdeve no viena darbinieka - daudz lielāka, un tāpēc mēs varam normāli strādāt.
Šobrīd gan jāsastopas ar problēmu, ka cilvēki saprot, Lielbritānijā vai Īrijā varēs nopelnīt aptuveni 1000-1500 eiro mēnesī (aptuveni 700-1050 latu), un, ja Latvijā tik daudz nopelnīt nevar, tad nopērk vienvirziena aviobiļeti uz kādu no rietumvalstīm, pārceļoties uz turieni dzīvot un strādāt.
Ekonomikas ministrija uzsākusi Reemigrācijas plāna izstrādes koordinēšanu. Kāds ir jūsu - uzņēmēja - ieteikums plāna gatavotājiem?
Mums jābūt godīgiem, un, ja esam Eiropas ekonomiskajā telpā, tad mums jāspēj sasniegt Vācijas, Anglijas, Īrijas un citu rietumvalstu atalgojuma līmeni, jau vistuvākajā laikā jānonāk līdz tam, lai Latvijā strādājošajiem varētu maksāt Rietumeiropas līmeņa algas, vismaz jau pieminētos 1000-1500 eiro, pretī sagaidot darba efektivitāti.
Tirgus ekonomikā valda princips, ka, maksājot mazāko, ko vari samaksāt, saņem pretī zemāko iespējamo efektivitāti un paliec zaudētājos. Tas attiecas gan uz sadarbību ar citiem uzņēmumiem, gan uz darbinieku piesaisti. Gribi strādāt efektīvi, tad rēķinies, ka jāpiesaista motivēts darbaspēks. Neapstrīdami nauda ir visspēcīgākais motivācijas instruments, jo, ja cilvēkam jāraizējas, vai būs nauda, ko pārtiku nopirkt, tad cilvēks nevar domāt par to, kā labāk un efektīvāk sasniegt darba rezultātu. Uzņēmējam nav pašmērķis maksāt lielas algas, bet konkurētspējīga atalgojuma nodrošināšana ir viens no instrumentiem, lai bizness būtu ilgtspējīgs un uzņēmums varētu saglabāt savas pozīcijas tirgū.
Ja mēs Latvijā ilgstoši turpināsim maksāt mazākas algas nekā Rietumeiropā, tad nonāksim pie tā, ka vēl daudzi sociālekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāji, kam piemīt uzņēmība, aizbrauks strādāt uz Lielbritāniju, Īriju vai citur, bet Latvijā ražošanu attīstīt nevarēs, vispār neko valstī attīstīt nevarēs, jo būs palikuši tikai pensionāri un cilvēki, kuriem nepiemīt motivācija kaut ko savā dzīvē radikāli mainīt.
Jūsuprāt, aizbraukšana strādāt uz Īriju apliecina uzņēmību, palikšana Latvijā - ne?
Nē, noteikti negribu teikt, ka strādāt uz ārvalstīm aizbrauc tie labākie vai profesionālākie, ir ļoti daudz profesionālu cilvēku, kuriem nav motivācijas spert tik krasus soļus, bet es bieži braucu darba komandējumos uz ārzemēm, satieku tur strādājošos no mūsu valsts, un cilvēki stāsta, ka nav jau ārvalstīs salda dzīve, bet te, Latvijā, bijusi bezizeja.
Kas jādara, lai nebūtu bezizejas? Valstiskā mērogā būtu jāmazina nodokļu slogs, jāgādā par labāku profesionālo izglītību?
Nodokļu mazināšana un cilvēku profesionālās kvalitātes uzlabošana nav smagākās problēmas. Lielāka nelaime ir tā, ka mums gan ražošanā, gan valsts pārvaldē, gan daudzās citās jomās hroniski trūkst efektivitātes.
Arī pārtikas ražošanas jomā netrūkst piemēru, kad attīstīties spējīgi uzņēmumi darbību beiguši vai radikāli sašaurinājuši, jo nespēja strādāt efektīvi, piemēram, Latgalē bija tāds uzņēmums, kas ražoja iebiezināto pienu, pat iepakojumu izgatavoja, bet vairs nekā.
Iebiezināto pienu Latvijā vispār vairs neražo.
Jā, tagad veikalos atrodams tikai no Lietuvas un citām valstīm ievestais iebiezinātais piens. Latgales uzņēmumam bija liels attīstības potenciāls, tikai ar tā izmantošanu radās problēmas. Sirds sāp, redzot, ka veikalos atrodas tādi ievestie produkti, kādus iepriekš ražoja un varētu ražot mūsu valstī, bet nekā, un ražošanā agrāk strādājošie cilvēki, visticamāk, ir Lielbritānijā.
Ko tad vajadzētu mainīt, lai ražošanā efektivitāte augtu?
Problēma ir tajā, ka diemžēl daudzi Latvijas uzņēmumi paliek mazā biznesa līmenī, nekļūstot konkurētspējīgi Eiropas mērogā. Mūsu valstī ražošana bieži notiek tā: sanāk kopā trīs entuziasti, nolemj veidot uzņēmumu, izdomā ideju, bet efektivitāte zema un viņi tikko spēs pārdot savu produkciju tādā daudzumā, lai nodrošinātu sistemātisku apgrozījumu un naudu nepieciešamāko izdevumu veikšanai.
Protams, lai augtu un attīstītos, vajadzīgas investīcijas, bet patlaban to atrašana ir iespējama. Traucē psiholoģiskais faktors, Latvijas iedzīvotāju mentalitātē iesakņojušās bailes uzdrīkstēties. Mums bail domāt plašāk, darīt vairāk, mūs bremzē negatīva domāšana «ja nu neizdosies?».
To, ka trūkst uzdrīkstēšanās, saka daudzi uzņēmēji, ekonomikas un izglītības jomas eksperti, bet ko darīt?
Jāsaprot, ka to, vai izdosies, iepriekš nevar paredzēt. Par laimi, ir Latvijā veiksmīgi piemēri -uzņēmēji, kuri atbrīvojušies no destruktīvajām bailēm un enerģiski strādā eksporta tirgos. Arī mums izaugt un attīstīties ļāva galvenokārt uzdrīkstēšanās. Mēs gājām uz priekšu, piesaistījām Eiropas Savienības struktūrfondu finanšu instrumentus, aizņēmāmies kapitālu no bankām, atradām Itālijā sadarbības partnerus, ar kuriem sastrādājamies jau ilgtermiņā, būvējam un iekārtojam jaunas ražotnes.
Jūs nosakāt cenu, par kādu iepērkat graudus no zemniekiem. Vai konflikti ar graudu audzētājiem par cenu, līdzīgi kā piena ražotājiem un piena pārstrādes uzņēmumiem, nerodas?
Mēs šo problēmu «izslimojām» pirms 3-4 gadiem. Tagad ir atrasta sadarbības stratēģija. Mans uzdevums ir nopirkt graudus lētāk, nekā nopērk mans konkurents, jo uzņēmējam vienmēr viss jādara mazliet labāk nekā konkurentam - gan iepērkot izejvielas, gan ražojot, gan pārdodot.
Daļa jūsu uzņēmuma produkcijas nonāk mazumtirdzniecībā. Cenas, par kādu pārdod jūsu uzņēmuma produkciju lielveikalos, diktējat jūs vai arī veikali?
Lielveikali diktē cenu, mēs meklējam pretargumentus un diskutējot nonākam pie rezultāta. Neviens ražotājs neteiks, ka sadarbība ar lielveikaliem ir viegla, jo tā nav. Teikt, ka sadarbība būtu dramatiski slikta, arī nevaru. Bet nopietnu darbu prasa. Neizslēdzu varbūtību, ka pēc vairākiem gadiem gribēsim veidot savu veikalu ķēdi, ja izveidosies tādi apstākļi, ka ar lielveikaliem sadarbību panākt vairs nav iespējams.
Kā pēdējā laikā mainījusies Latvijas patērētāju gaume pārtikas produktu izvēlē?
Domāju, ka jau aug un noteikti vēl augs pieprasījums pēc veikalā nopērkamiem pusfabrikātiem un ātri pagatavojamiem produktiem, jo Latvijas iedzīvotāji vēlas aizvien mazāk laika un elektroenerģijas resursu patērēt ikdienas maltīšu pagatavošanai.
Tāpēc, ieguldot investīcijas 210 000 latu apmērā, ierīkojāt vārītu olu ražošanas cehu?
Jā, prioritārais noieta tirgus vārītām, nolobītām olām gan ir ēdināšanas biznesa uzņēmumi HoReCa segmentā, bet sekundārais ir mazumtirdzniecība, jo vakuuma iepakojumā iesaiņotas, nolobītas, vārītas olas laika gaitā varētu kļūt par pieprasītu pārtikas preci aizņemtu cilvēku vidū.