To salviju martā nopirku Jordānijā, Vādī Ramma tuksnesī, no beduīniem. Iepriekš visu dienu ar satiksmes autobusu bijām braukuši cauri Izraēlai. Tuksnesī izkāpuši, divatā ar vīru kājām šķērsojuši Izraēlas un Jordānijas dienvidu robežu, kaulējušies par džina cenu Izraēlas tax free bodē un takša cenu ar taksistu mafiju Jordānijas pusē. Visbeidzot emocionāli satikušies ar meitu, kura Jordānijā strādā kā brīvprātīgā, drusku pamērcējuši kājas Sarkanajā jūrā.
Jau bija dziļa krēsla, kad diezgan izsalkušus un drusku nosalušus taksists Muhameds, kurš nepiederēja pierobežas mafijai, tāpēc bija jauks, mūs nogādāja beduīnu nometnē. Kamēr gaidījām vakariņas, beduīni mūs cienāja ar tēju - mazās glāzītēs salietu parastu melno tēju, kurai klāt nedaudz cukura un maza šķipsna salvijas. Salviju nekad nedrīkst vairāk kā šķipsnu - arī pie gaļas ne, jo tai ir tendence dominēt pār jebkuru garšu. Tāpēc un vispār neesmu nekāda salvijas fane, bet tovakar tā bija mana mūža labākā tēja. Tāpēc nākamajā dienā, nesakoties uz to, ka laukos pilns dārzs ar salviju - varu kaltēt, cik uziet -, uz karstām pēdām nopirku palielu paciņu. Godīgi sakot, divas.... Taču te, Rīgā, tai vairs nav Vādī Ramma sarkanā tuksneša un tā vakara emociju garšas, tāpēc stāv neaiztikta. Te turpinu dzert Earl Grey vai melno ar citrona šķēli. Un domāju par to, ka ir garšas, kas darbojas tikai konkrētā vidē. Pārcel tās uz citu - kļūst svešas un neiederīgas.
Iespējams, falāfela garšai līdzīgs izskaidrojums. Kad saku, ka visgaršīgāko falāfelu (eļļā fritētas rupji malto aunazirņu bumbiņas, kuras vēl karstas arābi ievīsta pitas maizes kabatiņās kopā ar humusu un dārzeņiem) ēdu Jordānijas nabadzīgākajā vietā - palestīniešu bēgļu nometnē, jāņem arī vērā, kā tur jutos. Izdangātās ejas, kas laikam jāsauc par ielām, ņudz pārpilnas maziem, melnīgsnēji skaistiem bērniem. Viņu ir tik daudz, ka burtiskā nozīmē nezini, kur likt kāju, lai neuzkāptu virsū. Smaidīgas meitenītes un 4-6 gadus veci puikas, kas skrien mums pakaļ un met ar akmeņiem. Kleķa būdas un noskretušas skolas ēkas ANO krāsās aizrestotiem logiem. Un tam visam pa vidu falāfela ceptuve - iespējams, pārdrošākais sapnis par turību, ko dzīvē ir redzējis un spēj izsapņot tāds nometnes bērns.
Un mēs ar svaigi cepta falāfela turzu vienā un karstām pitas maizēm otrā rokā. Apēdam turpat - brīvā laukumiņā starp atkritumiem un nezālēm. Pēc tam ejam pirkt papildporciju. Mana meita jūsmo, rādot uz zāles stiebriem, kas spraucas caur atkritumiem, - re, cik apkārt viss sulīgi zaļš, Jordānijā sācies pavasaris. Vēl dažas nedēļas, un no tā visa vairs nekā nebūs. Saule izdedzinās.