Pirmais cēliens bija bez pauzēm un liekvārdības, mūziķi uz skatuves raiti nomainīja cits citu. Par dramaturģiskām šuvēm varēja uzskatīt labsirdīga patosa pilnas «vēstules Mārtiņam Freimanim», kas skanēja starp dziesmām: «meklēsim tevi sevī», «tu un es varam gabaliņos pasauli saskaldīt», «debesis nāks pie mums», «cik mums pietrūkst tava skaistā neprāta» u. c.
Aizdomas apstiprinās
Ārpus dziesmas solistiem pirmajā daļā nebija vajadzības izteikties, taču daudziem arī nebija ko teikt viņiem uzticētajos opusos no Mārtiņa Freimaņa un Tumsas repertuāra. Koncertā tika sapulcināts kupls izpildītāju ansamblis. Šāds formāts ir Mārtiņa radošajai dabai atbilstošs: samazinoties Tumsas popularitātei, viņš, būdams dāsns autors, sacerēja arvien vairāk dziesmu citiem dziedātājiem, galvenokārt jauniem un bieži vien ne pārāk talantīgiem. Te nu viņi visi bija klāt 8000 skatītāju priekšā. Šovs tiešraidē bija vērojams Mārtiņa Freimaņa fonda mājaslapā (www.mff.lv).
Pirmās daļas sākumā pavadošie ansambļi - Tumsa, mūziķa Džuliāna grupa plus stīgu kvartets - spēlēja diezgan rupji, pat necenšoties piemēroties vokālistu īpašībām. Piemēram, koris Mūza, izpildot kompozīciju Ar dievu, Otello, nogrima pārmērīgi skaļajā pavadījumā. Muzikālas nianses, emocionālus akcentus un oriģinalitāti varēja gaidīt tikai no dziedātājiem. Pārsteigumu nebija daudz: apstiprinājās aizdomas, ka bez Mārtiņa harismas viņa dziedātās kompozīcijas daudz ko zaudē.
Dziesmu interpretācijas izklausījās banālas, samocītas, ļenganas un nemuzikālas. Piedalīšanās šajā programmā nav tikai iespēja kāpt uz lielās skatuves. Tas ir aicinājums aizdomāties - vai tev ir ko teikt Mārtiņam Freimanim, publikai un pašam sev. Vēl neatrodot sevi mūzikā, ir grūti un pat bezjēdzīgi meklēt sevī tik neordināru parādību kā Mārtiņš Freimanis.
Tik neparasti brīvi
Patīkamus brīžus pirmajā, nosacīti teatrālajā cēlienā sagādāja Čilli ar dziesmām Putni un Tik un tā jau nesapratīs - viņa noteikti saprot, par ko dzied, un žēl, ka mēs neko vairāk no viņas nedzirdam. Čilli ar ģimeni dzīvo Norvēģijā un savas muzikālās, vokālās spējas tur dziļi sevī. Aktieris Andris Bērziņš pārliecinoši iedzīvojās dziesmas Es esmu mazliet Don Kihots tēlā - tāds izmisis, dzīves sists, joprojām vilinošs un kairinošs Dons Kihots. Olga Rajecka spīdēja skaņdarbā 1 000 000 it nekā - viņa prot satricināt un elektrizēt gaisu ar savu klātbūtni vien.
Iespējams, pati labākā šajā programmas daļā bija Astro'n'out soliste Māra Upmane - Mārtiņa Freimaņa sacerējumu Katram savu Atlantīdu viņa viegli padarīja par savējo. Balss, ģitāra, smaids, ļoti dzidrs talants - un sanāk tik neparasti dzīvi. Emocionāli uzstājās Jāņa Streiča meita Kauņas Muzikālā teātra aktrise Viktorija Streiča. Pirmajā cēlienā viņa dziedāja Tā nav lijis, otrajā, hitu daļā - Lai būtu tā. Viktorija ir redzama šīs dziesmas videoklipā, kuru pirms 10 gadiem uzņēma viņas brālis Kristaps Streičs. Viņš aizgāja bojā neilgi pirms Mārtiņa nāves. Viktorijai izdevās atrast ļoti personisku atslēgu Mārtiņa Freimaņa mūzikai - viņa ļāva saprast, ka galvenā tēma viņa dziesmās ir absolūta iekšējā atbrīvošanās, bez kuras nevar ne dzīvot, ne mīlēt, ne radīt.
Pirmajā daļā iespaidu par priekšnesumiem bojāja deju grupas Dzirnas un tautas deju ansambļa Uguntiņa mākslinieki. Jebkurš mirklis šķita patīkams, ja uz skatuves nebija dejotāju. Te viņi radīja jezgu kā pārpildītā trolejbusā, te izdejoja kaut ko tautiski apgarotu, bet emocionāli tukšu, skatījās debesīs un kustināja nepaklausīgas, neizteiksmīgas rokas. Viņi arī meklēja Mārtiņu sevī.
Šinšilla blakus pelmeņiem
Protams, 27. janvāra vakarā Arēnā Rīga bija par ko priecāties - par skatuves dizainu, par nepretenciozām, abstrakti trāpīgām un skaistām videoprojekcijām. Par to, ka koncertā nebija nevajadzīgas melodrāmas - neviens nemēģināja izspiest asariņu ne no sevis, ne skatītājiem. Otrā daļa noritēja dzīvespriecīgi un ironiski. «Mārtiņš Freimanis aizgāja, nosvinēsim feini!» aicināja viens no galvenajiem šova rīkotājiem Kaža. Viņš diezgan daudz arī dziedāja. Mūziķi jokoja, ka Kaža kāpj uz skatuves tik bieži, lai atgādinātu, ka viņam nesen ir iznācis albums.
Grupas PeR līderis Ralfs Eilands, kurš šajā koncertā lēkāja īpaši aizrautīgi kā jautrs kazlēns mīlas periodā, aicināja klausītājus nelegāli lejupielādēt Kažas albumu internetā - failu apmaiņas tīklā DC++, nevis veikalā Doremi.lv, kur par to būtu jāmaksā. «Kā teica viens gudrs cilvēks Valters Frīdenbergs: ja esi dzirdējis vienu Kažas dziesmu, esi dzirdējis visas,» monologu turpināja Ralfs Eilands. Viņa apziņas plūsma bija neapturama: Ralfs stāstīja, cik ļoti Mārtiņš Freimanis mīlējis suņus, zivtiņas un žirafes un viņam pat bijusi šinšilla. Kad kādā ziemā tā devās «citos medību laukos», Mārtiņš šinšillu nav varējis apglabāt, jo bijusi «baigi cieta zeme un nevarēja baigi rakt». Tāpēc Mārtiņš ievietojis beigto dzīvnieku savā saldētavā. «Blakus pelmeņiem,» piebilda grupas PeR otrais dalībnieks Edmunds Rasmanis.
Tikai mūzikas valodā ar klausītājiem un Mārtiņu Freimani runāja Olga Rajecka: otrajā daļā viņai tika uzticēts Lietus dārzs. Primadonna dziedāja tā, ka viss uzreiz nostājās savās vietās, - ar pārliecību un iekšējo mieru, bez histēriskas ārišķības. Tā ir dziesma, kuru estētiski pilnvērtīgi var nodziedāt tikai personība ar bagātu dzīves pieredzi. Tas ir raksturīgi labākajiem Mārtiņa Freimaņa skaņdarbiem - tās ir pieredzes dziesmas, kuras var «izvilkt» nebūt ne katrs jaunietis.