Šabrols franču kinematogrāfā patiešām ir nacionālais dārgums - tieši viņš bija pirmais, kurš 1958. gadā uzņēma hrestomātijās ierakstīto Smukulīti Seržu/Le Beau Serge, filmu, kas nošāva divus zaķus uzreiz - uzskatāmi nodemonstrēja franču kino jaunā viļņa avangardiskos teorētiskos postulātus un turklāt bija publikas plaši apmeklēta. Tātad - pierādīja, ka «augstā māksla» spēj iet rokrokā ar tautas mīlestību. Protams, ar vienu nosacījumu - ja šī «tauta» ciena un atbalsta savu kultūru, nevis pārtiek no Holivudas subproduktiem.
Vēsture dāsni atmaksāja
Šabrols bija cilvēks, kas prot darīt dažādus darbus, profesionālis, kas nekad nenovērsās no savām filmām, pat ja naudas dēļ bija jāfilmē «visādi pasūtījuma draņķi». Viņš vienkārši iemanījās kārtīgi izpildīt amata pienākumus, lai pašam nebūtu jākaunas par paviršību. Vēsture režisoram dāsni atmaksāja - pat Šabrola komēdijas un melodrāmas vai detektīvi joprojām valdzina ar laikmeta pulsa uztveres svaigumu. Turklāt režisors vienmēr prata strādāt ar aktieriem - un dažus no tiem akurāt Klods Šabrols atklāja pasaules ekrāniem. Piemēram, tādas slavenības kā Stefānu Odrānu (savu otro sievu) un Izabellu Ipēru.
Ziņa, ka 80 gadu vecumā miris tik vitāls cilvēks, kurš vēl pērn ar lepnumu Kannās izstādīja tusni milzi Depardjē (pat New York Times atzīmēja aktiera veikumu kā «izcilāko pēdējā desmitgadē») un gatavojās savas 72 filmas uzņemšanai, Franciju šokēja - nevar būt!
Klods piedzima turīgā aptiekāra ģimenē, taču izjukušās ģimenes dēļ viņu uzaudzināja vectēvs ar vecmāmiņu. Jau pusaudža gados puika interesējas par teātri un ļoti vēlas kļūt par klaunu. Parīzē izstudējis literatūrzinātni, tiesības un farmāciju, Šabrols draudzējas ar jauno kinematogrāfistu pulciņu, kas darbojas pie Cafￃﾩ de la Comￃﾩdie, un uzsāk kinokritiķa gaitas novelle vague/jaunā viļņa enstuziastu žurnālā Les Cahiers du cinￃﾩma. Kino viņš debitē 1958. gadā ar filmu - komēdiju Smukulītis Seržs/Le Beau Serge, kura uzreiz izpelnās skatītāju mīlestību. Arī nākamā komēdija Brālēni/Les cousins (1959) tiek uzņemta ar panākumiem - Brālēni saņem arī kritiķu uzslavas un Berlīnes kinofestivāla Sudraba lāci.
Krimināldrāmu meistars
Seko neilgs neveiksmju periods, līdz Šabrols rada savu «oriģinālstilu» - ironiskas kriminālfilmas ar neuzkrītošu morāles dozu. 1964. gadā viņš piedalās arī avangardiskā almanaha - filmu apkopojuma Parīze režisoru acīm/Paris vu par… (kopā ar Eriku Romēru, Žanu Liku Godāru u. c.) veidošanā. 2006. gadā ar milzīgiem starptautiskiem panākumiem tika atkārtota šīs filmas formālā ideja - filmā Parīze, es tevi mīlu katram no uzaicinātajiem režisoriem bija stāsts jāveido kādā no Parīzes rajoniem.
60.-70. gados Šabrols veido slavenās kriminālfilmas - 1967. gadā top Skandāls (Le scandale), 1968. - Kuces/Les biches, 1969. - Miesnieks/Le boucher, 1972. - Doktors Popols/Docteur Popaul, 1973. - Asiņainās kāzas/Les noces rouges, 1975. - Nevainīgie ar netīrām rokām/Les innocents aux mains sales, 1976. - Buržuju kaislības/Folies bourgeoises, daudzās no tām režisors filmē sievu - aktrisi Stefānu Odrānu.
1978. gadā Šabrols atklāj pasaulei jauniņo aktrisi Izabellu Ipēru, 1978. gada filma Violeta Nozjēra iegūst Kannu laurus (vēlāk, 1991. gadā, līdzīgi notiks ar Bovarī kundzi), tā ka var droši apgalvot, ka Šabrols ir Ipēras «tētis» kinematogrāfā. 1988. gadā top nu jau par Francijas kinoklasiku atzītā drāma Pūces kliedziens/Le Cri du hibou, 1994. gadā - Elle/L'Enfer, 1995. - Ceremonija /La Cￃﾩrￃﾩmonie (atkal atzinība Kannās, Maskavā un Venēcijā). No šī gadsimta filmām jāatzīmē 2002. gadā uzņemtā Ļaunuma ziedi - filma ar izcilu aktieru ansambli. Režisors visu dzīvi nebeidza atkārtot, ka viņa kā mākslinieka «pieticīgais mērķis» ir ar filmu stāstiem parādīt buržuāziskās ģimenes modeļa liekulīgās saknes un to, ka cilvēkus visvairāk par jūtām interesē nauda un absolūtais materiālisms. Pēdējā filma, kurā Šabrols atkal filmēja Ipēru - Varas komēdija/L'Ivresse du pouvoir (2008).
Rezumējot dižo mūžu, jāsaka paldies režisoram par uzticību melnās komēdijas tradīcijai kino, kuru viņš izkopa ar privātdetektīvam raksturīgu pedantisku kaislību un ačgārnu mīlestību pat pret noziedzniekiem. Un - paldies par Izabellu, Maestro!