Ronaldam Reiganam tiek piedēvēts šāds izteiciens: «Smags darbs nevienam par ļaunu nav nācis, tomēr kādēļ lieki riskēt.» Spriežot pēc Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas pārstāvju izteikumiem šonedēļ, Latvija nolēmusi lieki neriskēt... Jo Latvijas amatpersonu reakcija uz ārvalstu ekspertu aizrādījumiem par nepietiekamām reformām augstākajā izglītībā, valsts pārvaldē u. c. jomās ir diezgan savdabīga.
Piemēram, ar pārmaiņām valsts pārvaldē mūsu puse galvenokārt saprot atalgojuma palielināšanu - premjere viesiem skaidrojusi, ka vēlams speciālistiem atalgojumu noteikt vismaz 80% apmērā no privātā sektorā strādājošu cilvēku, kas veic līdzīgus uzdevumus, atalgojuma līmeņa. Nav šaubu, ka nevar sagaidīt labus rezultātus no slikti apmaksātas ierēdniecības, tomēr Straujumas traktējums ir, kā tagad moderni teikt, plakans.
Pirmkārt, salīdzināt vienas nozares speciālistu atalgojumu publiskajā un privātajā sektorā nav korekti, ja nesalīdzina noslodzi, sekas par pieļautajām kļūdām u. c. faktorus. Ja runā par noslodzi, iespējams, esam, pašiem nemanot, iebraukuši apburtajā lokā - pavāji atalgoti speciālisti publiskajā sektorā cenšas mazināt sev slodzi, zināmu darbu apjomu pārceļot uz t. s. ārpakalpojumiem (ja paveras uz iepirkumiem, īpaši raksturīgi juridisko, sabiedrisko attiecību, grāmatvedības pakalpojumu sniegšanā); tas savukārt rada iespaidu, ka nemaz tik noslogoti šie speciālisti nav, tad kādēļ gan viņiem paaugstināt atalgojumu? Ja runā par atbildības līmeni, speciālists privātajā sektorā, izdarot savu darbu slikti un šādi kaitējot savam uzņēmumam, riskē agri vai vēlu palikt bez algas, savukārt publiskais sektors pret nolaidību vai nekompetenci ir vismaz finansiālā ziņā krietni pielaidīgāks. Citiem vārdiem sakot, nevar fokusēties tikai un vienīgi uz atalgojumu.
Otrkārt, atalgojuma paaugstināšana publiskajā sektorā tiek skatīta atrauti no nodarbināto skaita. Respektīvi, piesakot nepieciešamību algas paaugstināt, tiek aritmētiski saskaitīts, cik tas izmaksās, kas savukārt noved pie secinājuma, ka vai nu to nevar atļauties, vai arī tad jāupurē citas izdevumu pozīcijas. Bet varbūt vispirms vajadzētu tikt skaidrībā, vai mums tik liela valsts pārvalde ir vajadzīga? Varbūt, ja tā nebūtu tik izplūdusi miesās, nauda patiešām vajadzīgajiem speciālistiem atrastos? Te, protams, sākas kliegšana un dažnedažādo pārvaldes funkciju uzskaitīšana, kas vairākumā gadījumu tiek iztulkots, ka cilvēku tieši esot par maz. Labi, bet tad varbūt ir jāpārskata pārvaldes funkcijas? Jo pašreiz mēs paši sev uzspiežam, iespējams, aplamu rāmi debatēm: lūk, departamentā x krīzes dēļ piecu strādājošo vietā palikuši trīs ar samazinātu atalgojumu, ko darīt? Bet varbūt pats departaments x nav vajadzīgs? Nav jābūt ultraliberālim (valstij jāatbild vienīgi par iekšējo un ārējo drošību un kārtību), lai pieļautu, ka šāds funkciju audits būtu noderīgs - vēlams gan to veikt, neizveidojot papildu «departamentus»...
Tikpat droši var teikt, ka šāda audita nebūs. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka neviens politiskais spēks patiesībā nevēlas kaitināt šo vēlētāju grupu, kas savas ietekmes ziņā ir tuva pensionāriem.