Pirmo reizi Soduma Ulisu man astoņdesmitajos gados uzdāvāja zviedru draudzene Antra, kura bija tuvos rados ar Veroniku Strēlerti un regulāri kopā ar garšīgiem «importa dzerekļiem» un labām zviedru cigaretēm Prince no Stokholmas transportēja arīdzan vērtīgu lasāmvielu Rīgas literātiem, - tad arī izdzirdēju, ka «Sodums ir tas vecis, ko Jančuks Rokpelnis uzskata par savu prozas skolotāju». Bet Rokpelnis mums, Avota kompānijai, Klāvu Elsbergu ieskaitot, nebija tikai Rīgas iedzimtais, viņš bija valodas skopā izteiksmības Dievs. Un tāds, valodiski jestri skops, toties vājprātā ampelīgs, bija arī Sodums, bet tas bija pēcāk.
Antra man teica - še, pameņģējies ar valodu.
Tad vēl nenojautu, ka Ziemeļblāzmas apgādā «kolektes vācēja» Jāņa Abuča izdotais Soduma Uliss izspēlēs ne mazumu joku. Pirmkārt, Soduma latviešu angļu valoda bija tik jancīga, ka lika man, Maskavā skolotam valodas latvjkrievam, saprast - neba viens Rainis «mīlestības» vietā izgudroja «mīlu», ir vēl citi - nu, vismaz kā Ezera vai Skujiņš, kuri prot «kas-dārzā-kas-dārzā-bitīt-jidritvai-rožu-dārziņā» viltīgajā vieglumā tik svabadi rotaļoties ar latviešu mēli. Endzeliņu vai Mīlenbahu, vai, die's pas', Glika Bībeli kā latviešu valodas «pārtikas bagātinātāju» padomju skolās/augstskolās nerekomendēja nedz sirsnīgi, nedz ar «mājieniem». Tādi nu bija, pašu audzināti, ja nu druknis Pēters Brūvers, viņa draugs Einārs Pelšs vai vēl kāds masīvais Uldis Bērziņš nepārskrēja ceļu un nebojāja pareizliterāro gaisu («Ja māc dvēseles izmisums, var dziedāt vai lasīt fiziku»). Vai dzert. Vispār es tagad brīnos, kā astoņdesmitajos/deviņdesmitajos viens no Rīgas intelektuālās bohēmas centriem - Preses nams - nenoslīka. Ne Daugavas, konjaka grēku plūdos.
Drošvien Soduma valoda arī palīdzēja turēties rāmjos - jo zem sava goda bija rakstīt «negaršīgi», pat ja tas bija rakstelis «tikai» Padomju Jaunatnes vai Liesmas lappusēs.
Privāti man Soduma tulkotais Džeimsa Džoisa romāns, par kuru visi runā ar sajūsmu vai dziļdomīggudri grozot galvu, bet reti kurš spējis izlasīt līdz galam, bija valodas bagātības liecinājums. Un par to rakstniekam/interpretam milzu pateicība. Viņa paša «gabalus» jau vērtēju dalītām jūtām, kaut valoda sprakšķ un zvīļo palaikam kā tāda aiz mīlas un citām neatbildētām juteklībām no bēdām aizdegusies palma («Lasītājs no Džoisa teksta gaida gudrības. Džoiss saka, tādas nav - pasaulē nav gudrības. Ja kāds spēj būt gudrs, tas ir viņa paša sasniegums»).
1964. gadā amerikāņu fiziķis Marijs Gells-Menns paša atklātai atoma daļiņai piešķīra nosaukumu - kvarks. Tas, protams, nāk no Džeimsa Džoisa Finegana vāķa. Ko šis vārds nozīmē pašam rakstniekam, arī nemaz nav tik viegli saprast. Kvarks, un cauri («Džoiss nav patīkams tips. Bet viņš nav literārs vientiesis»). Sodums latviešu literatūrā bija un būs šāds kvarks, tikai, nu, varbūtās bišķen lielāks par atomu. Bet varbūt lielāks par pašu latviešu literatūru, jo tā viņā satilpa bez aizturēm. Bet varbūt arī ne. Jāprasa Norai Ikstenai, kas Dzintaram bija aiz nagiem un galvā. Sodums tak Ikšķilē, zem Noras spārna, mīlēja mēļot par sevi: «Sūdumiņš nu ies pēc Trīszvaigžņu ordeņa un tad pa krogiem.» Vai kaut kā tā. Kā Džoiss par savu Noru.
Jo («Mākslinieks spēj apvienot abstrakto dziņu sevī radīt un reālo ārpasauli. Labi, ja tajā procesā viņam ir arī intelekts = pieredze, izglītība. Tumši ļaudis domā, ka māksla nozīmē iztaisīties»).
Ak jā, pērn 31. decembrī beidzās aizsargāto autortiesību (copyrights) termiņš Džoisa darbiem. Gaidām blūmmānijas sprādzienu globāli un lokālo Blūma dienu 16. jūnijā kopā ar Sodumu arī teitan, pie Rīgas 1. ģimnāzijas, un tālāk visur. Kvarks. Varbūt Dzintars.