Transports vai mači
«Visi vispirms klasiski saka - man vajag velosipēdu, ar ko braukt darbdienās uz darbu, nedēļas nogalēs uz jūru, varbūt sacensībās un arī kādos ceļojumos. Plus lai ir lēti un lai labi ripo,» par cilvēku vēlmi iegūt «visu vienā» smaida veikalu Viss atpūtai dabā jeb uzņēmuma Gandrs veloeksperts Emīls Krišjānis. «Bet praksē ir tā, ka veikalā iestājas apjukums.» Izdomāt, vai divritenis pārsvarā tiks lietots kā transporta līdzeklis vai kā sacensību rīks, aicina arī veikalu Fans velosipēdu divīzijas menedžeris Juris Mikulens. «Bieža kļūda ir tā, ka cilvēks grib sasteigt, neizstāsta pārdevējam līdz galam savas vajadzības vai ir iedomājies, ka viņam vajag to, kas viņam īstenībā neder. Piemēram, draugu iespaidā nopērk kalnu divriteni, lai gan pamatā brauc pa pilsētu. Sākot braukt, tik jūt, ka izvēle nav bijusi pareiza,» viņš teic.
Abi speciālisti iesaka pirms velosipēda iegādes to iemēģināt, kā arī neturēties par katru cenu pie saviem pieņēmumiem un uzticēties pārdevējiem, kas veloveikalos esot ļoti zinoši. Viņi mācēs piemeklēt divriteni ar pircējam atbilstošu rāmja izmēru, lai braucot nesāpētu mugura vai nebūtu citu neērtību, tāpat pratīs izskaidrot velosipēdu klašu atšķirības. «Zemāka un līdz ar to lētāka klase nenozīmē, ka divritenis ir slikts, tas nozīmē, ka tas ir atbilstošs noteikta tipa braucējam,» skaidro E. Krišjānis. Jebkurš brends velosipēdu komponentus ražo atbilstoši dažādām klasēm: zemākā un lētākā ir Turney, tad nāk Altus, Acera, Alivio, kas ir vidējās, tautas klases divriteņi, pēc tam seko Deore, kas ir pāreja no tautas klases uz sporta slieksni, un visbeidzot LX, SLX, XT, XTR - šīs klases domātas sportam.
Plaša izvēle
Runājot par velosipēdu iedalījumu atbilstoši to pielietojumam, arī tas ir visai plašs. Divi galvenie veidi ir kalnu divriteņi jeb MTB un pilsētas velosipēdi. MTB konstruēts tā, lai izturētu lielāku slodzi un braukšanu ne vien pa asfaltu, bet arī pa kalniem, dubļiem, smiltīm, mežu, stāsta J. Mikulens. Kalnu divriteņiem ir 26 vai 29 collu rati (pēdējie gan ir populārāki ASV, ne Eiropā), platas riepas ar izteiktu protektoru, daudz ātrumu un sportiska uzsēde, kas braucot gan mazina pretestību, gan saudzē muguru no seguma radītiem triecieniem. Uz pilsētas velosipēda varēs sēdēt stalti, rati būs lielāki - 28 collas, amortizators būs ne vien priekšējam ratam, bet arī platajam sēdeklim, stūre būs regulējama, būs arī, piemēram, dubļusargi, bagažnieks u.tml. «Pilsētas velosipēds domāts vienveidībai, tas ir ērts tāliem gabaliem, savukārt MTB ir mazāks un manevrēt spējīgāks,» raksturo J. Mikulens.
Citi divriteņu veidi paredzēti specifiskākam lietojumam: šosejas velosipēds, kas ir viegls, ātrs, ar šaurām riepām (tiesa, jāuzmanās no to pārsišanas uz mūsu bedrainajiem ceļiem), trekingbaiki, kas ir fitnesa velosipēdi, tūrisma divriteņi, velosipēdi braukšanai pa BMX vai downhill trasēm utt.
Lai gan arvien populārāki kļūst pilsētas divriteņi, jo īpaši - lietotie, par universālāko velosipēdu J. Mikulens dēvē Latvijā visiecienītāko MTB. «To var viegli pielāgot braukšanai pa jebkuru segumu,» viņš pamato. Savukārt E. Krišjānis par universālākajiem uzskata hibrīdklases velosipēdus, kas līdzinās padomju laika Tūristam, - arī ar tiem var braukt gan pa mežu, gan pa asfaltu, tiem nav tik agresīvas uzsēdes kā MTB, ir regulējams stūres augstums un lieli 28 collu rati, turklāt cenu atšķirības ar kalnu divriteņiem tikpat kā nav.
Superlēti, superdārgi
Lai cik vilinoša varētu šķist daža laba lielveikalā izlikta divriteņa cena, veloeksperti tomēr liek aiz auss - labāk riteni pirkt veloveikalā un par lielāku summu, jo tā arī norāda uz labāku kvalitāti un izturību. E. Krišjānis ir skarbs: «Superlētie divriteņi ir kā pašnāvības ierocis, tiem nav nevienas normālas detaļas. Labāk pakrāt un nopirkt par Ls 200.» J. Mikulens piebilst - profesionālu servisu, garantijas apkopes varēs piedāvāt veloveikals, taču ne supermārkets. Lētajiem riteņiem turklāt detaļas ir no paša lētākā gala, kādu veloveikalos nav, tāpēc, ja kaut kas jānomaina, tas var izmaksāt dārgāk nekā pats ritenis.
Un kā ar velosipēdiem, kas maksā pāris tūkstošu? Vai ir vērts krāt tādam? Eksperti teic - ja cilvēks brauc sacensībās un skaidri zina, ko no riteņa vēlas panākt, tad - jā. «Tas ir kā ar jebkuru citu sporta aprīkojumu. Jo nopietnākā līmenī sporto, jo nopietnāk pievērsies tehniskajai pusei,» saka J. Mikulens. Šie dārgie velosipēdi ir ļoti labas sporta sacīkšu «mašīnas», un to atšķirība no vidējā līmeņa divriteņiem slēpjas vieglumā (titāna vai oglekļa šķiedru kompozītmateriāla rāmis), precizitātē, kas ļauj gan zibenīgi pārslēgt ātrumus, arī pret kalnu braucot, gan regulēt amortizāciju. Atšķirības būs arī riteņa ģeometrijā - jo tas dārgāks, jo uzsēde sportiskāka, pielāgojoties aerodinamikai. Jārēķinās gan, ka arī serviss un detaļu maiņa dārgajiem riteņiem izmaksās proporcionāli vairāk.
Komplektēt divriteni uz vietas veikalā, nevis pirkt jau gatavu, gan nav vērts, ja nu vienīgi tiem, kas profesionāli pārzina velotehniku un zina, ko grib, bet gatavā veidā atrast nevar. «Komplektējot velosipēds būs par 20-25% dārgāks,» tā - J. Mikulens. Vislabākais - nopirkt gatavu riteni, pabraukt ar to, saprast, kas nepatīk, un tad šīs nepatīkamās detaļas nomainīt. Tā tiek darīts ar pusi iegādāto velosipēdu.