Noorganizē ar īsziņām
«Viss sākās tad, kad mans vīrs Arnis izlēma strādāt no mājām,» atceras Komunikāciju aģentūras projektu direktore Ilona Zacmane. Ģimene ar diviem bērniem dzīvo Ikšķilē. Meitas gan vēl iet tuvākajā skolā un bērnudārzā, bet Ilonai ik dienu jānokļūst uz darbu Rīgas centrā. Arnim, kurš mācās maģistrantūrā Rīgas Stradiņa universitātē, uz pilsētu jādodas vakaros. «Ar sievietes loģistikas domāšanu sapratu - ja varu ar kādu kopā aizbraukt uz Rīgu, tas ir vieglāk, nekā likt otram kaut kur kulties ar vairākiem transportiem un vēlā vakarā tāpat braukt atpakaļ,» saka Ilona. Turklāt Ilonas darbavietai nav savas autostāvvietas, apkārtējās ir dārgas un bieži vien aizņemtas jau rīta agrumā.
«Vai brauksi uz R?» «Astoņos brauksi? Varu?» Zacmaņu ģimenes draudzene GlaxoSmithKline mārketinga projektu vadītāja Marita Johansena savā mobilajā telefonā apliecinoši rāda Ilonas īsziņas. Kad Zacmaņu un Johansenu bērni vēl bija mazi, abas mammas iepazinās portālā cālis.lv, vēlāk ģimenes sāka dzīvot kaimiņos. «Ilona pat ir kļuvusi par manu bērnu krustmāti, atteikt braucienu nav nekādu iespēju!» smejas Marita.
«Mašīnu klubiņam» nemanot pievienojās arī citi Ikšķiles draugi, kuriem darbs ir Rīgā: Latvijas Dabas fonda vadītājs Ģirts Strazdiņš un viņa sieva Ingrīda, LETA produktu attīstības vadītāja Marta Rībele, tekstilmāksliniece Juta Treija, kas strādā audumu un aizkaru salonā Ticians.
Cik mājsaimniecību, tik mašīnu un tik daudz arī kooperēšanās variāciju. Komunikablā Ilona tomēr joprojām ir «centrālais elements». «Es no rīta citreiz izsūtu trīs īsziņas, citreiz kādas četras - tad, ja jāsteidzas un noteikti kaut kur jābūt,» viņa stāsta. Ilona zina: Marta parasti izbrauc ap pulksten 7.45, Marita startē ap pulksten 8, Ģirts ceļam ir gatavs vēlāk. Īsziņas tālab tiek sūtītas noteiktā secībā. «Vīrieši šādu lietu nevarētu izveikt. Viņi nevarētu domāt piecas lietas reizē, apzvanīt četrus cilvēkus...» par savu taktiku aizdomājas Ilona.
Pateicībā uzadīja cimdus
Šādu notikumu attīstību veicinājusi ne tikai viena cilvēka iniciatīva, bet arī ģeogrāfija. Ikšķiles nostūrim, kur dzīvo draugu kompānija, sabiedriskais transports klāt nepieripo. Līdz dzelzceļa stacijai jāiet pusstunda. Ar mašīnu tikmēr jau būtu galvaspilsētā! No Ikšķiles Rīgas centrā tagad, kad nav sastrēgumu, ar auto var nokļūt 35-40 minūtēs. «Šitādā ziemā, ja ej kājām uz vilcienu, nevari vilkt apavus uz papēžiem,» saka Ilona.
Bet kā ar izmaksām? Par vilciena biļeti no Ikšķiles uz Rīgu jāatdod nedaudz virs lata, par benzīnu standarta mašīnai turp atpakaļ - 4 lati. Mūsu ievērības lokā nonākusī kompānija sapratusi, ka pārvietoties ar auto atmaksājas pat tad, ja tajā sēž tikai divi cilvēki. Naudas attiecības gan nav noteicošās. «Ilona man ļoti skaistus cimdus uzadīja. Bārters!» smaida Marita. Savukārt Marta Ilonai un viņas vīram vēl ilgi būšot pateicīga, ka sestdienas rītā abi steigušies uz mašīnu, lai vizinātu līdz vilcienam draudzeni, kuras auto palicis Rīgā pēc ballītes.
«Citreiz sakooperējamies arī vēlos vakaros - ja kāds iet uz teātri, kāds cits pasēž kafejnīcā un ir ļoti priecīgs, ka nav mājās jābrauc ar vilcienu, turklāt var iedzert vīnu...,» stāsta Ilona. «Un sports!» viņa iesaucas. «Es pagūstu ne vien nebraukt ar mašīnu, bet arī ar kādu no draugiem pēc darba aizbraukt kopā skriet Magnētu. Pēc skriešanas vajag tikt mājās... To ar sabiedrisko šā vai tā nevar izpildīt.»
«Ekonomiskā puse ir viena, otra ir zaļā,» saka vides aizstāvis Ģirts, kurš no visiem tomēr visvairāk pamanās izmantot vilcienu, atstādams mašīnu stāvlaukumā pie stacijas. «Man tagad ir jāskrien, bērns jāved uz dejošanu,» viņš atvadās. «Bet, starp citu, man mašīnā ir viena brīva vieta!»
Krīzes blaknes
Vieglums, ar kādu ikšķilieši runā par savu kooperēšanos, liecina, ka nevienam no viņiem tas tomēr nav izdzīvošanas jautājums, vienkārši - draudzības balstīts, saprātīgs loģistikas risinājums. Virknē rietumvalstu, lai atslogotu ceļus no arvien pieaugošajām transporta masām, «auto dalīšanu» (angliski - carpool) dažādiem līdzekļiem cenšas veicināt municipalitātes. Ļoti populāras ir pilsētu centriem piegulošās stāvvietas auto nolikšanai un braukšanai tālāk (park & ride), kur īpašnieki lēti un ērti var atstāt mašīnas, lai turpmāko ceļu mērotu ar videi draudzīgu un sastrēgumus neveidojošu sabiedrisko transportu.
Latvijas situācijā - jo ģimenes budžets ir mazāks un attālums, kas jāmēro uz darbu, lielāks - svarīgāks ir pārvietošanās ekonomiskais aspekts. Ir dzirdēts par siguldiešu kopu, kas darbadienas beigās pulcējas Rīgā tirdzniecības centra Alfa vestibilā, lai dalītu auto ceļā uz mājām. Raksta varoņi ikšķilieši, kuri izveidojuši arī citas kooperēšanās shēmas, vedot bērnus uz nodarbībām Ogrē, savos braucienos ir manījuši auto īpašniekus no Ogres, kas regulāri piestāj Ikšķilē, lai izlīdzētu turienes iedzīvotājiem nokļūt Rīgā. Vai otrādi.