Vairums partiju priekšvēlēšanu programmās iekļaus solījumus finanšu resursu pieejamības uzņēmējiem palielināšanai. Arī daudzi no pašiem uzņēmējiem kredītu iegūšanu uzskata par problēmu, līdz ar to tēma atzīstama par pamatotu. Cits jautājums, vai Latvija māk jēdzīgi izmantot jau pieejamo, jo īpaši Eiropas Savienības doto naudu.
Ilustrācijai debates vienā no Saeimas pēdējām plenārsēdēm, kas atvaļinājumu un priekšvēlēšanu gaisotnē diemžēl neguva pietiekamu atspoguļojumu. Divi citāti - lai teiktajam nepiešķirtu partejisko nokrāsu, autorus neminēsim. Pirmais: «Statistika liecina par to, ka LIAA, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas vispirms strādā ar uzņēmējiem, kas struktūrfondu projektu ietvaros veic nozīmīgas investīcijas savā ražošanā, ka tātad šī aģentūra 42% gadījumu maksājumu pieprasījumus skata ilgāk nekā 91 dienu. Tas ir laiks, kad šie uzņēmēji reāli dzīvo bez finansējuma, kad viņi ir izlikuši savu naudu un tāpēc, ka LIAA ļoti velk šos termiņus, nevar šo naudu atgūt». Otrais: «Piemēram, tāda programma kā startup, proti, jauno uzņēmēju naudas līdzekļu iekļaušana kapitālā. Tātad Ekonomikas ministrijai 2008.-2009.gadā bija iespēja šādā startup kapitālā iekļauties 20-30 miljonu apmērā uzņēmējkapitālā Latvijā. Ekonomikas ministrija šo programmu nodeva mistiskai organizācijai ar nosaukumu Eiropas investīciju fonds, kurš šo naudu divus gadus noturēja savos kontos un praktiski šo programmu neuzsāka. (..) Un tas ir tādā laika posmā, kad bankas pārtrauca kreditēšanu, kad Latvijā akūtā kapitālproblēma (..) saasinājās šajos gados kā nekad un mūsu Eiropas fonda nauda, vairāk par 20 miljoniem, gulēja vienas investīciju fonda kontos.»
Citi ilustrējoši piemēri saistīti nevis ar politiķu norādīto, bet informāciju, kas apgrozās kādas nozares iekšpusē. Piemēram, veselības aprūpe ar virkni Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētu un/vai ar valsts garantētiem aizdevumiem virzītu projektu. Piemēram, kas notiek ar Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra pirms vairākiem gadiem apstiprināto attīstības projektu? Ir viedoklis, ka savulaik daļa - mazliet vairāk par 5,5 miljoniem latu - no summas, kas nepieciešama projektam, tika ieguldīta depozītos vairākās komercbankās, to skaitā aptuveni 2,6 miljoni latu Latvijas krājbankā....
Gadījumu, kad piešķirtā nauda tiek izlietota labākajā gadījumā neapdomīgi, ir gana, turklāt problēma ir ne tikai amatpersonu profesionalitātes vai godprātīguma trūkums - cieš arī iesaistītie uzņēmēji kā pasūtījuma izpildītāji, tātad kaitējums tiek nodarīts arī biznesa videi. Eiropas un valsts finansējums, protams, ir specifiska naudas plūsmas daļa, tas neaptver finansējuma pieejamības problēmu, tomēr - vai nebūtu pareizāk vispirms tikt vaļā no situācijas «ūdens liešana caurā mucā» un tad ķerties pie jauniem plāniem?