Ja izpeldēsi - varonis!
Lai gan bērnībā Pāvels sapņoja kļūt par ugunsdzēsēju vai inženieri, izvēlēties profesiju viņam nebija grūti - vecāki, vecmāmiņa, arī māsa ir ekonomisti. Mācības Sanktpēterburgas Valsts universitātē bija iedvesmojošas, un jau studiju laikā Pāvelam radās ambīcijas pierādīt sevi reālā darbā. Sācis kā praktikants starptautiskajā kompānijā Scala Business Solutions, kas izstrādāja grāmatvedības uzskaites sistēmas, viņš līdz ar Krievijas banku krīzi 1998. gadā tajā tika pieņemts darbā kā programmatūras konsultants. «Mani faktiski iemeta ūdenī: ja izpeldēsi - varonis! Ja ne, tad ne,» Pāvels smaida un stāsta, ka vēlāk uzņēmumā kļuvis par biznesa konsultantu. «Taču drīz sapratu - lai gan bija jautri, tas vairāk bija darbs ar IT, bet man rokas niezēja uz savu specialitāti - finansēm.»
Kad pasniedzēja, pie kuras Pāvels papildus mācījās finanšu angļu valodu, ieminējās par vakanci Transas Group, kas piedāvā IT risinājumus jūras un gaisa navigācijai, Pāvels atsaucās, nokļuva inovatīvā pionieru uzņēmumā, kas ir pasaules līderis vairākās jomās, un piedzīvoja fantastisku gaisotni. «Tur cilvēki staigāja tādām acīm - es tikko kaut ko izgudroju, klausieties visi!» Tieši šī noskaņojuma dēļ četrus gadus nebija grūti kā bruņurupucim stiept aizvien augošo pienākumu nastu par nemainīgu algu. Taču, kad uzņēmums, lai tiktu galā ar straujās izaugsmes tempiem, no maza sāka pārtapt lielā, tas prasīja upurus. «Iepriekš cilvēki jutās kā daļa no kompānijas veiksmes stāsta. Bet nāca jauni darbinieki, kam tas vairs nebija dzīvesveids, tikai darbs. Viss kļuva lēnāk, mierīgāk. Bija žēl. Kompānija vairs nebija tāda, kādā es sāku strādāt,» Pāvels stāsta.
Uz Rīgu bez kartes
Dabūjis darbu kazino operatoruzņēmumā Ritzio Entertainment Group un gadu tajā nostrādājis, Pāvels par amata piedāvājumu tā meitaskompānijā Rīgā daudz nešaubījās. Ģimenes vēl nebija, tāpēc viņš sakrāmēja divus koferus, sēdās mašīnā un bez kartes atbrauca uz Latviju. «Lai gan Ritzio pamatā bija krievu kompānija, pirmos trīs mēnešus mēģināju runāt angliski, jo bija sajūta - esmu taču ārzemēs,» Pāvels, kas tagad perfekti runā arī latviski, smejas. Pēc kāda laika no šī darba viņš tomēr pagura - ja esi strādājis gan vietējā kapitāla, gan starptautiskā uzņēmumā, vari izvēlēties, kāda darba kultūra tev patīk vairāk. «Krievu kompāniju pazīme - ja kaut ko vajag, to vajag vakar. Par darbu plānošanu nevar būt runa, jo viss ir izlemts, viss notiek, tev nav iespējas neko mainīt - vilciens jau brauc, atliek tikai lēkt iekšā,» Pāvels raksturo.
Kā nākamo viņš atrada darbu uzņēmumā TietoEnator, kas tolaik Rīgā grasījās atvērt iekšējo grāmatvedības ārpakalpojumu centru. Kāpēc karjera turpinājās Latvijā? Pāvels atklāj, ka dzīve šeit viņam iepatikusies uzreiz - cilvēki, daba, kultūra, arī tas, ka Rīga ir kompakta. Turklāt tolaik viņš jau bija iepazinies ar savu topošo sievu latvieti, ar kuru kopā tagad audzina divus bērnus un brīvajā laikā dejo Argentīnas tango. Pāvela hobijiem nesen piebiedrojusies arī ķīniešu valodas apguve. «Mācoties valodu, mācies kultūru, labāk saproti, kā cilvēki domā.»
Kur būšu? - Nezinu
Strādājot TietoEnator, Pāvelam paveicās ar priekšnieci - viņa bijusi viens no gudrākajiem sastaptajiem cilvēkiem, spējusi iekustināt lielu daļu uzņēmuma. Kad viņa aizbrauca strādāt uz citu valsti, arī Pāvels izlēma, ka darbs jāmaina. «Iespējams, dažas izvēles manā dzīvē nav bijušas pārāk apdomātas, bet nenožēloju. Uzskatu, ka katram tiek dotas iespējas un viss, kas notiek, notiek uz labu.» Šādi viņš raugās arī uz savu pieredzi uzņēmumā Elko grupa. Lai gan bija interesanti un kompānija līdzinājās Transas, Pāvels tomēr juta, ka komandas puzlē līdz galam neiederas. «Ir situācijas, kad cilvēks un uzņēmums nesader. Sākās krīze, un ar vadītāju vienojāmies, ka laiks šķirties, biju viņiem arī mazliet par dārgu. Izjutu tādu atvieglojumu! Tajā sarunā smaidīju, lai gan pārējie sēdēja kā bērēs,»Pāvels atceras.
Tagad viņš ar prieku strādā If apdrošināšanā, kur valdot uzvarētāju noskaņojums. Par nākotni gan smejas: «Man patīk jautājums, ko mēdz uzdot rekrutētāji, - kur jūs sevi redzat pēc pieciem gadiem? Agrāk mēģināju atbildēt, tagad saku - nezinu. Nu kā varēju iedomāties, ka dzīvošu un strādāšu Latvijā?!»