No jaunajiem treneriem lielāko rūdījumu ieguvis Artis Ābols, kurš trīs sezonas ir skolojies pie Juliusa Šuplera KHL. Ābola lielākais mīnuss - nav viņš bijis galvenais pat klubā. Tas pats attiecināms uz Ignatjevu. Lielā mērā Znaroka piecu gadu senā starta pozīcijā ir Leonīds Tambijevs. Jauns un ambiciozs treneris, kurš atklāti nav slēpis savu vēlēšanos reiz būt pie valstsvienības stūres. Tambijevs šosezon veiksmīgi vadīja HK Rīga, tiesa, komanda neparādīja labāko sniegumu pašā atbildīgākajā posmā - izslēgšanas cīņās. Runā, ka vaina meklējama arī trenera ekspansīvajā raksturā. Tomēr izlases kontekstā Ļoņas klupšanas akmens varētu būt ne pārāk labās attiecības par LHF.
Reālākais rezerves variants ir Leonīds Beresņevs. Nav aizņemts klubā un ir iekrāta pietiekami bagātīga pieredze. Beresņeva kandidatūru varētu nesaprast līdzjutēji, norādot, ka viņš jau divas reizes ir vadījis valstsvienību un abas zaudējis amatu. Gan pēc paša vēlēšanās, gan apkārtējā spiediena rezultātā. Andrejs Maticins ir vienīgais Latvijas treneris, kuram izdevies junioru izlasi noturēt augstākajā grupā. Tiesa, pirms tam bija apdedzināšanās Rīga-2000 un pēc tam izkrišana uz 1. divīziju ar junioriem. Maticina lielākais mīnuss ir pārmešanās pie florbolistiem. Arī to līdzjutēji varētu nesaprast - florbola komandu nomaina pret hokeja izlasi.
Plašāks kandidātu loks ieskicējas, pārlūkojot trenerus, kuriem bijusi saistība ar Latviju. Igors Pavlovs, Aleksandrs Beļavskis, Vladimirs Krikunovs, arī Pjotrs Vorobjovs… Bet varbūt jārīkojas kā 1999. gadā. Toreiz tika izsludināts treneru konkurss, un pēc gada Haralda Vasiļjeva vadībā Latvija izcīnīja pagaidām emocionālāko uzvaru ar 3:2 pār Krieviju.