Paredz, ka līdz Ziemassvētkiem iznāks vēl 900 tūkstoši sējumu. Vācu kultūrsociologi lēš, ka grāmatas lasītāju kopskaits sasniegs 24 miljonus. (Vācijā dzīvo 82 miljoni cilvēku.) Notikušas neskaitāmas lasītāju konferences, faktiski - tautas sapulces. Šī sabiedrības aktivitātes aina man atgādināja Latvijā atmodas laikā redzēto un dzirdēto.
Pesimistiski aprēķini
Grāmata ir zinātnisks apcerējums, tajā ir ļoti daudz skaitļu, 42 statistikas tabulas, labi pārdomāta analīze, argumentēti secinājumi. Galvenā atziņa, ka darbaspēka imigrantu miljonu ienākšana un palikšana uz pastāvīgu dzīvi Vācijā radījusi draudus turpmākajai vācu apvienotās nacionālās valsts attīstībai. Pārsvaru varot gūt tendence radīt pārnacionālu multikulturālu valstiskumu, kas atsacītos no vācu vēsturiskās kultūras dominantes. Saracīns brīdina, ka tāda nosliece ļoti negatīvi ietekmētu arī Vācijas ekonomiku, tā zaudētu izcilo stāvokli Eiropā un visā pasaulē. Darba ražīgums un ražojumu kvalitāte slīdētu uz leju.
Savus pesimistiskos aprēķinus autors guvis vispirms no imigrācijas procesa izpētes. XX gadsimta 50.-60. gados no Turcijas, Balkāniem un Dienvideiropas vairāk ieceļojuši tādi cilvēki, kuri bijuši samērā labi vai apmierinoši sagatavoti darbam modernajā ražošanā, bijuši disciplinēti un respektējuši darba devēja valsts likumus, taču pēdējo 20 gadu posmā iebraucis daudz ļaužu no arābu zemēm, Tuvējiem un Vidējiem Austrumiem, Āfrikas, kuriem ir zems izglītības līmenis (nepabeigta pamatskola vai sākumskola), vairāk nekā 70% nav nekādas profesijas, viņi nav pieraduši pie stingras darba disciplīnas. Toties viņiem esot neproporcionālas sociālās prasības un galvenais mērķis iegūt sociālos pabalstus sev un savai ģimenei. Šie imigranti ātri apprecoties, turklāt 90% līgavu nākot no viņu etniskās dzimtenes, jauktās laulības viņi neatzīstot. Vācijā jaundibinātās ģimenes dzīvojot, segregējoties no vācu sabiedrības, nemainīgi paliekot savā iepriekšējā dzīvesveidā. Saracīns īpaši nodala musulmanisko jaunieceļotāju daļu (ap četriem miljoniem), kuriem, Vācijā dzīvojot, augstākā autoritāte ir viņu reliģiskās islāmiskās kopienas. (Vācijā kopš 1949. gada ar valsts atbalstu uzcelts 2600 mošeju un lūgšanas namu - L. D.) Liela daļa to vadītāju imamu vēl neprot vācu valodu, un viņu reliģiskā pārliecība tapusi kā pretstats eiropeiskajam demokrātismam.
Negrib kļūt par minoritāti
Izskaitļots, ka 2008.-2009. gada krīzes laikā turpat trešdaļa mazkvalificēto imigrantu kļuvuši par bezdarbniekiem, un tagad viņu ģimenes dāsni uztur Vācijas valsts sociālie pabalsti. Tie esot divas līdz trīs reizes lielāki nekā vidējā darba alga Turcijā, un tāpēc daudzi, krīzei beidzoties, nemaz nesteidzoties atrast jaunu darbavietu, bet daļa, īpaši no ieceļotāju jaunatnes, atraduši nodarbi kriminālajā jomā. Berlīnes Jaunķelnes (Neukￃﾶlln) priekšpilsēta, kurā dzīvo 120 tūkstoši musulmaņu, pat pārvērsta par zināmu noziedzības centru, kuru nakts stundās pilnīgi kontrolējot laupītāju bandas. T. Saracīns secinājis, ka tāds imigrantu darbaspēks nodara Vācijai prāvus zaudējumus, kas esot lielāki par ieguvumiem, tāpēc šāda imigrācija neesot vajadzīga. T. Saracīns atzīst, ka ļoti nepieciešami kvalificēti darbinieki, īpaši ar augstāko izglītību. (2009. gadā Vācijā trūka 35 tūkstošu inženieru, ieceļoja tikai pieci tūkstoši, galvenokārt no Austrumāzijas - L. D.)
Sevišķi spēcīgi izskan brīdinājums par vācu tautas demogrāfisko lejupslīdi. Vācu ģimenēs vidēji esot tikai 1,4 bērni, musulmaņu ieceļotāju ģimenēs - trīs līdz četri bērni. Tātad proporcijas saglabāšanās nākotnē novestu pie Vācijas etnonacionālās pārveidošanās par musulmanisku zemi, to varot prognozēt jau XXI gadsimta otrā pusē. Vācieši kļūtu par nacionālo minoritāti savā vēsturiskajā teritorijā. Autora skatījumā neierobežots multikulturālisms noved pie paralēlu sabiedrību izveidošanās, un tad nacionālas valsts saglabāšana kļūst par ļoti grūti izpildāmu uzdevumu. Turklāt 80% etnisko attiecību problēmu rodoties no musulmaniskās kopienas veidošanās sekām. Grāmata neaicina uz vardarbību un ksenofobiju. T. Saracīns ir sociāldemokrāts, totalitārisma noliedzējs, zinātnieks, kuram nav vienaldzīgs savas nācijas un dzimtenes liktenis. Vācijas kanclere Angela Merkele 2001. gada 18. septembrī avīzē Frankfurter Allgemeine Zeitung atzina, ka valsts imigrācijas un integrācijas politiku nāksies pārskatīt.