Vien atzīstas, ka lielākā daļa viņa draugu ir turku ieceļotāju pēcnācēji. Arī klasē esot tikai pieci «īstie» vācieši no nejauktām ģimenēm. Pārējie, gluži kā vairākums šī Berlīnes rajona iedzīvotāju, ir turki, arābi un austrumeiropieši. Pie deniņiem piekārtojis ar želeju rūpīgi ieveidotos matus, Nazims iekāpj metro, turku valodā skaļi čalojot ar savu gadu vecāko draugu Čelalu.
Abi zēni ir Vācijas turki jau trešajā paaudzē. Viņi šeit ir dzimuši, auguši un vāciski runā ļoti labi. Taču sarunām ar savas kopienas pārstāvjiem joprojām izvēlas senču mēli. Tā kā viņi ir uzauguši Vācijas galvaspilsētas rajonā, ko vietējie dēvē par Mazo Stambulu, sadraudzēšanās iespēju daudz nav bijis. Neiķelnē un blakus esošajā Kreicbergā ir ļoti liela ieceļotāju pēcteču populācija.
Mazā Stambula
«Agrāk klasē bija labi ja divi turki un vācieši viņus ātri nolika pie vietas. Tagad šajās skolās klasē ir labi ja divi vācieši un viņiem nākas integrēties turku sabiedrībā,» Dienai atklāj Eiropas Integrācijas centra ģenerālsekretārs Badrs Mohameds. Saruna notiek mēnesi pēc tam, kad Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka izdaudzinātais Vācijas multikulturālisms ir cietis fiasko. Neskaitāmi pētījumi parādījuši, ka vāciešiem nav izdevies integrēt savā sabiedrībā viesstrādnieku pēcnācējus un viņi savās kopienās dzīvo gluži kā Turcijā. Daudzi vecākās paaudzes pārstāvji pat neprot vācu valodu un visu dzīvi neatstāj mikrorajonu. Ja nu vienīgi, lai apraudzītu radus Turcijā.
Tomēr Mazā Stambula absolūti neatgādina imigrantu geto Londonā vai ASV lielpilsētās. Turki mitinās klasiskās padomju tipa dzīvojamās ēkās, un no ārpuses nekas neliecina par iedzīvotāju tautību. Vienīgi pirmajā stāvā izvietotie veikali atgādina Tuvo Austrumu ainas. Kotbusas Dambja ielā viena pie otras izaugušas ātro uzkodu bodītes, kurās visi uzraksti ir turku valodā, veikali, kas tīrības ziņā atpaliek no Rietumeiropas standartiem, un frizētavas. Tomēr netrūkst arī tādu uzņēmumu, kurā uzraksti atbilst likuma prasībām un ir vācu valodā. Turklāt šāds Āzijas piesitiens jūtams tikai dažās ielās. Tā kā šajos mikrorajonos redzami diezgan daudz eiropiešu, ne brīdi nerodas iespaids, ka Neiķelne un Kreicberga būtu geto, lai arī tur mīt lielākā turku kopiena Vācijā. Par iebraucēju klātbūtni drīzāk liecina valoda. Veikalos «baltos» klientus apkalpo vāciski - kaut lauzītā un samocītā izrunā -, turpretim sarunās ar tumsnējiem cilvēkiem pārdevēji nekavējoties pārslēdzas uz senču valodu.
«Tā patiešām ir taisnība,» Turku-vācu centra vadītāja Aila Erturka Dienai apstiprina, ka turku kopienā patiešām dominē dzimtā valoda, «es darbā sarunājos vāciski, mācu valodu arī citiem, bet mājās runājam turciski.» Padzīvojusī sieviete dzimusi Turcijā un agrā bērnībā ieradusies Vācijā. Viņas vadītajā centrā iebraucēji mācās valodu un var uzzināt par darba iespējām.
«Es pati esmu integrēta - esmu šeit ieguvusi izglītību, strādāju kopā ar vāciešiem, tomēr 80% manu draugu ir turki,» stāsta enerģiskā sieviete un palielās, ka vācieši nespēj uzminēt viņas tautību, bieži jauc ar spānieti.
«Vācieši vienmēr teic, ka turki ir iebraucēji, nēsā lakatus un neprot vācu valodu. Tā nav tiesa. Daudzi turki cenšas integrēties, taču nejūt vēlēšanos no otras puses,» sūdzas A. Erturka, kuras vecāki vairākkārt devās peļņā no Stambulas uz Berlīni, bet valodu īsti neiemācījās.
No senčiem neatsakās
«Es esmu turciete, lai gan man ir Vācijas pase,» Dienai saka Renana. Lietišķā kostīmā tērpusies sieviete atklāj, ka viņai ir «tuvu 40 gadiem» un viņa strādā valsts iestādē. Izglītojusies Vācijā, ir vairāki labi paziņas vāciešu vidū, taču sirds joprojām piederot Turcijai. «Mēs katru gadu vismaz vienreiz braucam uz dzimteni. Tas ir kā rituāls,» viņa veikli nober un pēc īsas pārdomu pauzes piebilst, «es laikam nekad nespēšu sevi uztvert kā vācieti.» Tas gan viņai netraucējot būt par lojālu pilsoni.
«Daudzi turki nemaz nevēlas kļūt par Vācijas sabiedrības daļu. Viņi plānoja atbraukt, sapelnīt naudu un atgriezties mājās. Tā nenotika. Viņi palika, taču attieksme palika,» stāsta B. Mohameds un piebilst, ka daudzi turku jaunieši joprojām sievu ved no Turcijas. Nereti sievietes nāk no maziem ciematiem un neprot svešvalodas. Tāpēc integrēšanās ir ļoti apgrūtināta.
Tomēr viņš uzskata, ka ir pienācis laiks mainīt skatījumu uz tautu etniskā kontekstā un izbeigt dalīšanu savējos un svešajos. «Mēs visi esam vācieši. Mani vecāki bija libānieši, bet es esmu vācietis. Gan pēc pilsonības, gan sirdī. Mēs dzīvojam vienā sabiedrībā, ievērojam vienus likumus, tātad mēs visi esam vienādi,» uz savstarpējo sapratni aicina eksperts, kurš savulaik bijis tuvos draugos ar valdošo Kristīgo demokrātu savienību. Tas gan viņam netraucē kritizēt valdību par integrācijas problēmu nerisināšanu.
«Mums jau nav nekādas integrācijas politikas. Runas par multikulturālismu ir pilnīgas blēņas. Mums nav tāda modeļa kā Kanādā,» jautāts, kādēļ turki joprojām nav integrēti sabiedrībā, atbild B. Mohameds. Viņš uzskata, ka Vācijā vajag vairāk diskusiju par iedzīvotāju tuvināšanu, par viņu vēlmēm. «Politiķiem ir ērti uzbrukt galvassegām, islāma teroristiem un citiem ienaidniekiem, nemēģinot risināt integrācijas jautājumus pašos pamatos. No tā jau arī rodas naidīgums. Iebraucējiem bail pateikt, ka viņi ir vācieši, jo baidās, ka vācieši viņus izsmies, bet savējie apsūdzēs nodevībā. Arī vācieši baidās skaļi lepoties ar to, ka ir vācieši, jo viņus uzreiz apsūdz neonacismā, Hitlera slavināšanā,» uz neapskaužamo situāciju norāda eksperts. Šī ir vienīgā reize sarunas laikā, kad ārēji mierīgais, druknais vīrs pa īstam iedegas. Viņš ir viens no retajiem, kurš nebaidās runāt par šīm jūtīgajām tēmām un uzstāj, ka visu tautību un reliģiju cilvēki spēj sadzīvot. To apliecina viņa paša dzīve - musulmaņu tradīcijās audzinātais vīrietis ir precējies ar grieķieti no pareizticīgo ģimenes.
Jātuvinās abām pusēm
«Problēmas pamatā ir tas, ka turki tika uzaicināti kā viesstrādnieki. Vācieši rēķinājās, ka viņi atbrauks, pastrādās un aizbrauks. Taču viņi palika,» Berlīnes Demogrāfijas un attīstības institūta zinātniskā līdzstrādniece Mārgreta Kārša Dienai norāda uz to, ka vācieši īsti nebija gatavi ilgtermiņā iegūt šādus kaimiņus. Rezultātā veidojās situācija, ka vācieši neaizrāvās ar sadraudzēšanos, bet turki jutās atstumti.
«Turki no savas puses ir izdarījuši daudz. Tagad vāciešiem vajadzētu panākt pretī,» uzskata Turku-vācu centra vadītāja A. Erturka. Vācieši ir mazliet citādās domās. Kreicbergā sastaptais 29 gadus vecais tehnisko zinātņu students Heiko ir pārliecināts, ka turki varētu vairāk pacensties pieņemt vācu kultūru. «Viņi taču ir atbraukuši uz mūsu zemi. Kādēļ viņi nevar pieņemt mūsu tradīcijas? Labi, daudzi turki ir integrējušies, man pašam ir šādi draugi. Bet tie vecmodīgie, palagos satinušies mani kaitina,» daudzu vāciešu viedokli izsaka izstīdzējušais gaišmatainais vīrietis.
«Publiskās vietās visiem jāievēro vienādi likumi. Ja Eiropā ir pieņemts, ka seju nedrīkst aizsegt, tad tas ir jāievēro. Mājās viņi var darīt, ko vēlas,» B. Mohameds uzskata, ka daudzi vecāki pārspīlē ar liegumu bērniem piedalīties peldēšanas stundās un viņiem būtu jāizrāda lielāka vēlme integrēties sabiedrībā.
Par konkrētiem integrācijas pasākumiem runāts ne reizi vien. Novembrī notika jau ceturtais Imigrācijas samits, kurā Vācijas valdības pārstāvji izskatīja dažādus priekšlikumus nācijas saliedēšanai. Tā sākšoties jau agrā bērnībā, jo visi bērni no triju gadu vecuma būšot jāved uz bērnudārzu, kur viņus ievadīs vācu tradīcijās un valodā. «Piecu līdz septiņu gadu laikā mēs varēsim piedāvāt integrācijas kursus ikvienam, kurš to vēlēsies,» solīja kanclere A. Merkele.
Berlīnes Demogrāfijas un attīstības institūta pētījums rāda, ka Vācijas turki ir sliktāk izglītoti un nopelna mazāk nekā vācieši. Arī bezdarbnieku skaits kopienā ir lielāks nekā vidēji valstī. Taču pamazām aina mainās. «Turku bērni aizvien vairāk tiecas pēc izglītības. Un daudzi plāno palikt Vācijā uz dzīvi,» izmaiņas savā kopienā raksturo A. Erturka.