Preses brīvība ir ļoti jūtīga un vāra substance, jo katrs tās ietekmēšanas gadījums vai pat aizdomas par tādu iespēju izraisa asu reakciju. Pamatā gan par to uztraucas un rūpējas paši žurnālisti.
Mediju īpašnieku atklāšanas jautājums medijus saziņas telpā ir sadalījis «aizdomas nesošajos» un «aizdomās turamajos», patlaban «šķīstītavā» nonākusi arī valdība, lemjot par likumprojektu, kas kara vai nemieru draudu apstākļos ļauj kontrolēt medijus. Iespējams, šāds likums ir nepieciešams, lai atbilstu NATO standartiem un procedūrām.
Tomēr likt «ceturto spēlētāju (varu)», kurš nodrošina brīvības iespējamo ierobežotāju (valdības) kontroli sabiedrības interešu labā, uz valdnieku upurēšanas altāra tik vienkāršoti nedrīkst.
Likumprojekts paredz, ka lēmumu par izņēmuma stāvokļa izsludināšanu pieņem Ministru kabinets un divdesmit četru stundu laikā pēc lēmuma pieņemšanas paziņo Saeimas Prezidijam.
Savukārt Saeimas Prezidijam jānodrošina, ka lēmums par izņēmuma stāvokli tiek izskatīts Saeimas sēdē ne vēlāk kā četrdesmit astoņās stundās.
Kas notiek, ja Saeimas sanākšanu nevar nodrošināt šajās stundās vai nav kvoruma? Vai var atkārtoties situācija, ka seši ministri izlemj valsts likteni, kā tas notika 1940. gadā, stāstot, ka «mūsu valstī ienāk draudzīgās kaimiņvalsts karaspēks»? Turklāt septiņdesmit divas stundas modernajā pasaulē un ņemot vērā mūsu valsts izmērus ir pietiekams laiks, lai veiktu neatgriezeniskas izmaiņas.
Kara gadījumā mēs pat aci nepagūsim pamirkšķināt. Cita lieta ir nemieri, kuri var būt dažādi.
Neapmierinātība ar valdītāju veikumu, kas aug, jo arī iespējamās ārkārtas vēlēšanas pagaidām nesola izeju no sabiedrības uzticības krīzes, var raisīt neapmierinātību, kura pārsniegs 13. janvāra izvirdumu.
Vai arī mēs piedalāmies eksperimentā, lai noskaidrotu, cik pacietīgi esam un vai vispār sekojam mūsu vārdā pieņemtajiem lēmumiem?
Cerams, ka nedz karš, nedz nemieri nesāksies rīt un likumdevēji septiņas reizes apsvērs un tikai tad griezīs.