Tīri teorētiski valsts ir spērusi soli pretim biodegvielas nozarei, un no 1.oktobra arī Latvijā (vienā no pēdējām valstīm ES) spēkā stāsies norma, kas paredz 5% obligāto biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai. Tas nozīmē, ka turpmāk ierastajam 95.markas benzīnam un dīzeļdegvielai tiks pievienotas biopiedevas. Pašiem autobraucējiem par to nebūtu jāuztraucas, jo tik neliels biodegvielas piejaukums ir absolūti nekaitīgs automašīnas motoram un arī degvielas cena faktiski nemainīsies. Taču pašā degvielas tirgū šīs normas ieviešana radījusi zināmu nemieru un satraukumu. Un kā gan citādi, jo principā tas nozīmē, ka naftas imports samazināsies par 5% un tiks aizstāts ar biodegvielu, kas tiek ražota Latvijā.
Kādas ir biodegvielas priekšrocības, un kādēļ pasaulē aizvien nopietnāk turpina strādāt, lai palielinātu biodegvielas patēriņu transporta sektorā? Lai arī kā galvenais iemesls tiek minēts vides faktors un CO2 izmešu samazināšana, politiski un ekonomiski viennozīmīgi šo jautājumu virza centieni atbrīvoties no lielo naftas eksportētājvalstu žņaugiem un cenu diktāta. Turklāt nevienam nav noslēpums, ka fosilās degvielas krājumi uz zemes samazinās. Visaktīvāk biodegvielas jomā darbojas ASV, kur šogad biodegvielas industrijas atbalstam atvēlēti teju divi miljardi ASV dolāru. ASV prezidents Baraks Obama paziņojis par gandrīz 18 000 videi draudzīgu automašīnu iepirkšanu valdības autoparkam, no tām 2500 ir hibrīdauto. Tā ir mērķtiecīga ASV politika, kas tā vietā, lai maksātu miljardus arābu naftas ieguvējiem, subsidē vietējos ražotājus un veicina valsts ekonomikas izaugsmi. Eiropā ar lielāko aktivitāti izceļas Skandināvijas valstis, kā arī Vācija, kas paziņojusi, ka ikvienam, kurš savu veco automašīnu nomaina pret videi draudzīgu auto, tiek kompensēti 2500 eiro jauna auto iegādei. Eiropas Savienība kopumā biodegvielas patēriņu stimulē ar obligātā biodegvielas piejaukuma procenta noteikšanu, tam 2020.gadā jau jāsasniedz 10% no kopējā degvielas patēriņa. Taču šīs normas ieviešana vien neko būtisku ES valstu ekonomikai nedotu, tādēļ valstis izmanto papildu mehānismus vietējo ražotāju atbalstam. Latvijā šis mehānisms ir akcīzes nodoklis, kuru nepiemēro Latvijā jauktai biodegvielai. Pateicoties šādai nodokļu politikai, visu biodegvielas ražošanas ciklu iespējams nodrošināt Latvijā - sākot ar izejvielu iepirkšanu no vietējiem zemniekiem, biopiedevu (bioetanola un biodīzeļa) ražošanu Latvijas rūpnīcās un to piejaukšanu fosilajai degvielai Latvijas akcizēto preču noliktavās. Tādējādi valsts uzlabo importa un eksporta bilanci, palielina nodokļu ieņēmumus, nodrošina darbu nozarē strādājošajiem, bet patērētājs saņem kvalitatīvu galaproduktu par konkurētspējīgu cenu.
Diemžēl visā šajā pozitīvajā stāstā ir viens bet... Tā kā biodegvielas nozare faktiski atrodas bērnu autiņos, 2005.gadā valsts nolēma to atbalstīt un noteica kvotas, kuras uzņēmējiem jāsaražo, attiecīgi par saražoto produkciju piešķirot valsts atbalstu. Šis atbalsts tika plānots līdz 2010.gadam, kad, pēc provizoriskiem aprēķiniem, nozare spētu nostāties uz savām kājām un tālāk attīstīties bez valsts palīdzības. Pamatojoties uz šo scenāriju, uzņēmēji paplašināja ražošanu, savukārt bankas, rēķinoties ar valsts solījumiem un ņemot vērā nozares perspektīvas, izrādīja pretimnākšanu, kreditējot nozares uzņēmumus. Nevienā, pat pašā sliktākajā scenārijā netika prognozēts, ka valsts vienkārši pārstās izmaksāt atbalstu, lai arī ražošanas kvotas tika izpildītas, bet uzņēmumi attīstījušies tiktāl, ka vajadzības gadījumā jaudas spētu ievērojami palielināt.
Loģiski, ka valsts atbalsta izmaksu pārtraukšana bija trauksmes signāls komercbankām, kuras pašlaik ieņēmušas nogaidošu pozīciju un atsevišķiem uzņēmumiem pat apturējušas tālāku kredīta izsniegšanu. Tas notiek, pat par spīti tam, ka atbildīgās ministrijas vismaz mutiski paudušas gatavību meklēt veidus, kā neizmaksāto valsts atbalstu izmaksāt laika posmā līdz 2014.gadam. Kamēr visi domā, uzņēmējiem ir jāstrādā un jāmeklē veidi, kā turpināt darbu, par spīti pašreizējai situācijai. Un šeit nu gan būtu akmentiņš jāiemet komercbanku dārziņā, kuras neizrāda nekādu pretimnākšanu nozarei, kas Eiropā tiek uzskatīta par vienu no perspektīvākajām. Patiešām būtu interesanti Latvijā strādājošajām komercbankām uzdot jautājumu - kāda ir jūsu politika Latvijā, un kas tad ir tie uzņēmumi, kuriem jūs izsniedzat kredītus. Uzņēmēji labprāt uzzinātu, kuras patlaban ir tās nozares, kurām bankas uzticas. Vai pašas komercbankas spētu atbildēt uz šiem jautājumiem? Vai varbūt banku mērķis bija dāsni dalīt kredītus «treknajos gados», ātri nopelnīt, bet tagad, kad valstij un uzņēmējiem radušās problēmas, ieņemt strausa pozīciju? Nav izprotams, kādēļ tieši pie mums komercbankas īsteno šādu praksi, jo citur pasaulē bankas strādā kopā ar kredītņēmējiem, lai tie varētu turpināt veiksmīgi strādāt un attīstīties. Vai varbūt bankas darbojas to interešu grupu ietvaros, kam nav izdevīgi, lai Latvija ražo pati savu «naftu».
Varbūt kādam ir izdevīgi, lai vietējie uzņēmumi bankrotētu. Tad degvielas tirgotāji biodegvielu importētu, bet zemnieki kārtējo reizi varētu noplātīt rokas un cerēt, ka valsts kaut daļēji kompensēs tiem zaudējumus. Arī importētās biodegvielas kvalitāti būtu grūtāk izkontrolēt, tā rezultātā varētu apšaubīt arī ekoloģiskos ieguvumus. Tādēļ varbūt valstij tomēr būtu vērts izanalizēt situāciju un parēķināt, kas tai ir izdevīgāk - likvidēt plaukstošu nozari vai tomēr veicināt Latvijas vietējās «naftas» ražošanu. Turklāt šajā brīdī valdībai ne tikai jādomā, kā pildīt saistības pret uzņēmējiem. Valstij jāieņem stingra pozīcija un jāatrod veids, kā aizstāvēt savus uzņēmējus pret kredītiestāžu patvaļu. Pretējā gadījumā pavisam drīz nodokļu budžetā ieplūdīs arvien mazāk, jo gluži vienkārši nebūs, kas tos maksā.
Šis ir gadījums, kad slīcēja glābšanu nevajadzētu atstāt tikai un vienīgi slīcēja rokās, jo, pastiepjot palīdzīgu roku, ieguvējs būs pats glābējs. Citādi būs kā ar cukura nozari - visi ir spiesti pirkt importa cukuru, no kura pat zapte rūgst...