Publiskajā telpā bieži dzirdams pārmetums vietējai elitei, ka tā nodarbojas ar ikdienas «ugunsgrēku» dzēšanu un pārāk maz domā par valsts attīstību kopumā. Te gan varētu iebilst, ka dažnedažādu koncepciju un stratēģisko plānu Latvijā ir bezgala daudz, tomēr paliksim pie uzstādījuma, ka pietrūkst stratēģiskas domāšanas.
Vienkāršākais (un kļūdainais) šā trūkuma labojums būtu lūgt tiem pašiem personāžiem, kuri jau nosēdējuši līkas muguras dažādos forumos un konsultatīvajās padomēs, radīt kārtējo «vīziju». Cits variants ir nekoncentrēties uz jautājumu, ko gribam sasniegt (skaidrs, ka tikai to labāko), bet uz nepatīkamo mīklu, kāpēc esam iebraukuši grāvī. Un runa nav par konkrētu politiķu lēmumiem vai relatīvi īslaicīgiem «burbuļiem», kas pārplīst un atkal veidojas, bet par to, vai ir fundamentālāki apstākļi, kas kavē sasniegt vēlamo. Žurnāla Esquire Krievijas versijas aprīļa numurā ekonomists Aleksandrs Auzāns šādu diskusiju salīdzina ar mediķu strīdu, kurā viens apgalvo, ka kaites iemesls ir ģenētisks un neko mainīt nevar, bet cits kolēģis lūdz nedramatizēt - kaite esot tikai konkrētam vecumam raksturīga ķibele.
«Ģenētiķi» ir sadzirdami ar tēzēm, kas šodienas problēmas mēģina sasaistīt ar latvju viensētnieka dabu, gadsimtiem ilgo kalpa statusu u. c. - tāds nu mums tas «kods» esot (pieļauju, ka profesionāli vēsturnieki šos apgalvojumus vērtē skeptiski).
Versiju par objektīvām ar brieduma pakāpi saistītām problēmām dzird mazāk. Varbūt tāpēc, ka tā sākas ar nepatīkamu izejas punktu: Latvija ir nevis «Rietumu pasaulei tradicionāli piederīga» zeme, kas atgriezusies tai pienācīgā vietā, bet savā būtībā - jaunattīstības valsts. Interneta komentāros Latvijas saukšana par banānu republiku ir vairāk emocionāla - objektīvi jaunattīstības valsts statuss nav nekas aizvainojošs un pieļauj kvalitatīvas izmaiņas. Šā statusa tradicionāla sastāvdaļa (kas kavē attīstību, pat ja formāli ar likumiem un deklarācijām viss ir kārtībā) ir sabiedrības sašķeltība, kas nav atkarīga no premjera personības vai tā brīža nodokļu likmēm.
Sašķeltība, kā to raksturo slavenais ekonomists de Soto, izpaužas apmēram tā. Ir dažas komfortabli dzīvojošas «salas», kuru iemītnieki stingri cīnās pret jaunpienācējiem un sava komforta līmeņa izmaiņām, un ir pārējā sabiedrība, kas dzīvo, vadoties lielākoties pēc neformāliem likumiem un pretnostatot sevi «valstij». Diemžēl izklausās atpazīstami... Labā ziņa ir tā, ka šāds stāvoklis nav «akmenī iecirsts». Nepatīkamā ziņa savukārt ir tā, ka Latvijai varbūt noderīgāk ir mācīties nevis no Zviedrijas vai Vācijas (informācija ir laba lieta, bet mums nav priekšnoteikumu pieredzes pārcelšanai), bet no dažām valstīm Āzijā un Dienvidamerikā.