Vasara solās būt politiski karsta, un rudenī Latvijas pilsoņiem jāizšķiras, kādu politiku mēs Latvijā gribam redzēt. No vienas puses, atbilde liekas ļoti vienkārša - mums vajadzīga godīga un lietpratīga politika. No otras puses - tieši ar šādu kombināciju mums kaut kā līdz šim nav pārāk veicies. To godīgo galā ir pietrūcis lietpratības, bet to lietpratēju galā - godīguma. Iedomājieties, ka jūs esat ieradies restorānā, kur jums ēdienkarte piedāvā tikai divas picas. Viena, ko cepis visnotaļ godīgs pavārs, bet samērā nepraktisks un nemākulīgs, un otra, ko gatavojis lielisks virējs, tikai ar šeptmanīgām tieksmēm, un par šo picu jūs noteikti pārmaksātu. Kuru picu jūs izvēlētos? Droši vien samulstu un varbūt galu galā pajautātu - dodiet man vienkārši latvisku picu, ko gatavojis īstens latvietis (vai atbilstoši - krievisku picu, ko gatavojis īstens krievs). Absurdi? Bet vai kas līdzīgs mūs nesagaida rudenī, vai priekšvēlēšanu kampaņa nedraud izvērsties par krāšņu dueli starp diviem personāžiem - viens stāstīs, kā viņš būvēs godīgu Latviju, otrs - kā būvēs rūpnīcas?
Kāpēc tā sanāk? Var jau vainot politiķus, ka viņiem tīk ekspluatēt tikai to tēmu, kur viņi jūtas komfortabli, un arī žurnālistus, kas dažkārt šādām politiķu iegribām izdabā - nu kā tu stikla kalnā kāpējam vaicāsi par kaut ko tik vulgāru kā dienišķo desu? Bet varbūt problēma sakņojas mūsos pašos. Nesen mans paziņa izstāstīja man aizkustinošu stāstu. Vakarā pēc V. Zatlera slavenā Rīkojuma nr. 2 pasludināšanas viņam tā sasāpējās zobs, ka bija jāskrien steidzami to izraut. Kad, narkozes sašpricēts, gaidīja bēdīgo eksekūciju, viņš neviļus noklausījās dakteres un māsiņas savstarpējo sarunu, kuras saturs bija neviltota sajūsma par V. Zatlera, «kas saņēmies un patriecis to valsts nozadzēju bandu», rīcību. Savukārt pēc zoba izraušanas tā pati dakterīte, acis nepamirkšķinot, paskaidroja, ka klients var maksāt vienu cenu, ja viņam ir vajadzīgs čeks (priekšlikums izteikts samērā nicīgā tonī), un otru, protams, mazāku cenu - bez čeka. Te nu patiešām atliek izsaukties - o, sancta simplicitas! Vienu vārdu sakot - lai Zatlers ņemas ar to godīgumu, un mēs par to viņu mīlēsim, bet tās praktiskās lietiņas mēs risināsim pa savam (un tādi zatleri lai tur labāk nejaucas, jo viņu godīgumu tāpat sev uz maizītes neuzsmērēsi).
To var nosaukt par šizofrēniju, bet, manuprāt, tas drīzāk nav nekas cits kā prasts gara kūtrums. Jo praktisks godīgums un godīgs praktiskums ir daudz grūtāki nekā tikai godīgums vai tikai praktiskums. Neapzināts un nepārvērtēts šis kūtrums nozīmēs tikai to, ka pēc vēlēšanām mēs atkal varam pamosties ar mums tik pazīstamo atziņu - gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.