Šonedēļ NATO Parlamentārās asamblejas pavasara sesija Latvijā pulcēs vairākus simtus deputātu no Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu parlamentiem. NATO Parlamentārās asamblejas Rīgas sesijas darbakārtībā būs jautājums par kolektīvo drošības principu un NATO dalībvalstu solidaritāti - diviem stūrakmeņiem, kas likti alianses pamatā un ir tās spēka avots.
Gatavojoties Rīgas sesijai, mums vispirms pašiem jāatbild, cik esam gatavi, lai solidāri iesaistītos NATO kolektīvās drošības principa īstenošanā un cik lielu atbalstu Latvija kā pilntiesīga NATO dalībvalsts vēlas un spēj sniegt saviem partneriem NATO?
Kopš Latvija uzsāka ceļu uz NATO un kopš 2004. gada, kad kļuva par Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalsti, mūsu Nacionālos bruņotos spēkus skārušas būtiskas pozitīvas pārmaiņas. Mūsu karavīru apmācības sistēmas pilnībā atbilst NATO standartiem, un mūsu karavīri sekmīgi piedalās militārajās operācijās kopā ar citu NATO dalībvalstu bruņotajiem spēkiem.
Šo gadu laikā pieejamā finansējuma ietvaros esam arī daudz darījuši, pilnveidojot karavīru individuālo aprīkojumu un bruņojumu, lai tie atbilstu NATO standartiem. Esam uzsākuši arī modernu ieroču sistēmu un bruņutehnikas iegādi, tomēr finansiālās situācijas dēļ šis process pagaidām palicis pusceļā. Izveidots moderns poligons Ādažos, kur militārās mācības rīko arī kaimiņvalstu bruņotie spēki. Mūsu Zemessardze kļuvusi profesionāla, tās rindās ir daudz labi motivētu jaunu cilvēku.
Latvijā redzami arī spilgti NATO klātbūtnes piemēri. Pats uzskatāmākais ir Lielvārdes militārais lidlauks, kura būvniecībā tiek ieguldīts vairāk nekā 30 miljonus latu liels NATO līdzfinansējums. Šis visaugstākajiem standartiem atbilstošais un modernais lidlauks būs lidlauks NATO kaujas un transporta lidmašīnām, tiks izmantots dažāda veida mācībās, ārkārtējās situācijās to varēs izmantot arī civilā aviācija.
Ļoti būtiski, ka NATO organizētajā konkursā par Lielvārdes lidlauka būvi uzvarēja Latvijas būvniecības kompānija. Darbus mūsu būvnieki veic nevainojumi, un atsauksmes ir ļoti labas. Dalība šādā apjomīgā militārā projektā Latvijas kompānijām ir ne tikai finansiāli izdevīga, bet sniedz arī neatsveramu pieredzi, kuru tālāk jau var izmantot līdzīgos projektos ārzemēs.
Šie un daudzi citi piemēri uzskatāmi parāda, ka pēdējo gadu laikā aizsardzībai piešķirtais finansējums tērēts konkrētiem infrastruktūras projektiem un konkrētiem pasākumiem, kas stiprinās Latvijas drošību.
Diemžēl līdzās šiem militārās sfēras veiksmes stāstiem jārunā arī par milzīgo negatīvo ietekmi, kādu uz bruņotajiem spēkiem un valsts aizsardzības spējām atstāja krīzes izraisītā valsts budžeta līdzekļu samazināšana.
Protams, sarežģītā finansiālā situācijā un ekonomiskā krituma laikā finansējuma samazinājums aizsardzībai ir neizbēgams. Tomēr līdzekļu samazinājums armijai pieļaujams tikai līdz noteiktai robežai, kuru pārkāpjot, var tikt apdraudētas bruņoto spēku kaujasspējas. Diemžēl mēs šīs sarkanās līnijas jau esam pārkāpuši.
Apstiprinātais finansējuma samazinājums aizsardzības jomai iesitis ļoti smagu robu bruņotajos spēkos. Uzskatu, ka valsts aizsardzības izdevumu radikāla samazināšana bija nepareiza, nepārdomāta un ļoti tuvredzīga, uz ko budžeta grozījumu veikšanas laikā manis vadītā Saeimas komisija vairākkārt norādīja.
Finansējuma samazinājums bruņotajiem spēkiem radīja nedrošības sajūtu karavīru vidū, un daudzi, perspektīvā neredzot finansiālu drošību un sociālās garantijas savām ģimenēm, pameta dienestu. Tas ir smags trieciens bruņotajiem spēkiem, jo pat krīzes situācijās būtiskākais ir saglabāt labi apmācītus kadrus, kuri tālāk spēj apmācīt citus.
Ja mēs tuvākajā laikā sakārtosim dienesta apmaksas un sociālo garantiju jautājumus, radot pārliecību, ka šī sistēma patiešām darbosies un netiks atkal mainīta, tad bruņotajiem spēkiem varētu izdoties atgūt daļu aizgājušo profesionālo karavīru. Ja ne, mums nāksies tērēt ievērojamus līdzekļus un laiku, lai rekrutētu un līdz nepieciešamajam līmenim sagatavotu jaunus karavīrus.
Mums jāspēj pildīt NATO uzdevumi kolektīvās drošības jomā, piedaloties misijās un kaujas grupās, kā arī nodrošinot Latvijas teritorijas aizsardzību. Mums jāspēj zināmu laika periodu arī pašiem nodrošināt mūsu valsts teritorijas aizsardzību, lai uzbrukuma gadījumā varētu sagaidīt NATO sabiedroto valstu karaspēka ierašanos. Aizsardzības jomas finansējuma nepārdomāta un lineāra samazināšana rada draudus šo uzdevumu veikšanai.
Latvija nedrīkst no drošības sniedzēja, par kādu tā ir kļuvusi pēdējos gados, iesaistoties NATO misijās, pārvērsties par drošības ņēmēju, kurš nav spējīgs ne sniegt ieguldījumu NATO kolektīvās drošības sistēmā, ne nodrošināt pats savas teritorijas aizsardzību. Latvijai jābūt atbildīgai NATO dalībvalstij, uz kuru tās partneri var paļauties un kura spēj pildīt savas saistības.