Man vasaras brīvlaiki pavisam noteikti nebija pārlieku gari. Paspēju gan tautas bumbu birzītē izspēlēties, gan pie vecmammas uz laukiem aizbraukt. Arī vecākiem nebija lielu jautājumu - ko ar mani vasarā iesākt? Dzīvojām mazpilsētā, un tur bērni māk paši par sevi pārūpēties - uztaisīt ēst, izpildīt mammas atstāto darbu sarakstu un vakaros ar citiem bērniem pablandīties apkārt. Ik gadu liels notikums bija Rīgas māsīcas un brālēna sagaidīšana. Viņi ieradās drīz pēc brīvlaika sākuma un aizbrauca īsi pirms tā beigām, nodzīvojot pie vecmammas teju vai visu vasaru un saēdoties vitamīnus visai ziemai. Katru rītu ar māsīcu sazvanījāmies, lai noskaidrotu, kas kurai šodien jādara un ap cikiem varētu satikties, lai ietu ārā. Tāpēc vienkārša staigāšana apkārt no rīta līdz vakaram nebija pašsaprotama. Man arī vienmēr bija jāņem līdzi jaunākā māsa. Protams, toreiz tas diez kā nepatika, jo bija tik daudz noslēpumu, par ko sīkā māsa nedrīkstēja zināt.
Pieņemu, ka vasaras brīvlaiks ir problēma pilsētniekiem, kam nav radinieku, pie kuriem aizfīrēt savas atvases. Man bija pat divas vietas, kur pavadīt vasaru - mājās vai pie vecmammas.
Nezinu, vai es būtu bijusi priecīgāka, ja mācību gada vidū būtu ilgākas rudens un pavasara brīvdienas. Bija labi tā, kā bija. Protams, tikko paaugāmies, gribējās strādāt, lai saldējumam nauda nebūtu jāprasa vecākiem. Vidusskolas vasarās galvenais bija pa dienu pastrādāt un nopelnīt kādu naudiņu. Tāpat pa dienu nebija īsti ko darīt, ja vien neskaita iespēju ravēt dārzu vai lasīt ogas, jo liela daļa kaimiņbērnu visai agri sāka strādāt. Tāpēc mūsu ielā nebija lielu problēmu ar to, ka bērni dienām ilgi vazātos apkārt un sistu logus vai raustītu runčus aiz astes.