Devīto klašu skolēni, visticamāk, XX gadsimta vēsturē orientējas labāk par daudziem mūsu valsts politiķiem. Arī premjerministru Valdi Dombrovski, kurš nācis klajā ar negaidītu un pilnīgi nepieņemamu vēstures novērtējumu, velkot vienādības zīmi starp 16. martu un 9. maiju.
Divu latviešu leģiona divīziju pirmās kopīgās kaujas atceres diena patiesi nebūtu uzskatāma par iemeslu īpašām svinībām, taču ir gana pietiekams vēsturisks notikums, lai nedaudzajiem vecajiem karavīriem netiktu likti šķēršļi piemiņas gājienam no Doma baznīcas līdz Brīvības piemineklim. Tā vietā premjers būtībā devis zaļo gaismu Rīgas pilsētas izpilddirektoram Mārim Kalvem aizliegt visus pasākumus 16. martā.
Formāli jau viss ir ievērots - ņemtas vērā nopietni nobažījušos policistu un drošības dienesta rekomendācijas par iespējamajiem «riskiem». Bet te nu atliek tikai pabrīnīties par mūsu kārtības sargu gatavību nodrošināt sabiedrisko kārtību. Šķiet, patiesību tomēr būs atklājusi iekšlietu ministre Linda Mūrniece, kas nosaukusi pašvaldības lēmumu par politisku. Un tieši tāpēc premjera teiktais, cerams, nav nekas vairāk kā vien nejaušs un nepārdomāts izteikums.
Notikumi ap 16. martu nav kaut kāds atsevišķs vēsturiski iegadījies un neērts datums, bet gan tikai daļa no joprojām miglā tītās XX gadsimta Latvijas vēstures. Iespējams, tā varbūt arī nav, bet premjera viedoklis vēstures jautājumos nepārliecina. It kā nebūtu zināms pazīstamāko Latvijas vēsturnieku leģiona darbības novērtējums un atzinums, ka «leģions bija spēcīgs arguments, spēcīgs pierādījums par labu tam, ka latvieši negrasījās samierināties ar dzīvi nebrīves statusā ne nacistu piedāvātajā «Jaunajā Eiropā», ne arī «darbaļaužu paradīzē» - Padomju Savienībā».
Ažiotāža ap 16. martu skaidri parāda, ka augstākās valsts amatpersonas nedrīkst noraudzīties visā notiekošajā tā, it kā uz tām tas neattiektos. Ir pienācis laiks arī politiķiem nokārtot savu Latvijas vēstures eksāmenu. Iespējams, ik gadu atgādinot, ka savukārt 9. maijs nozīmē neatkarīgas Latvijas iznīcināšanu un milzu postu daudziem šīs valsts iedzīvotājiem, ne tikai pamatnācijai vien. Un godīgi pateikt, ka arī starp leģionāriem un sarkanajā armijā karojošajiem latviešu gvardiem nav novelkama vienlīdzības līnija, jo pēdējie pat ideālistiskā līmenī necīnījās par neatkarīgu Latviju, bet gan tās galīgu sagraušanu.
Diemžēl 16. marts pavisam aizēnojis kādu citu no Latvijas valstiskuma pozīcijām būtisku datumu - 1944. gada 17. martu, kad Latvijas Centrālā padome parakstīja memorandu par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību.