Arī Pasta likums iestrēdzis, jā... Diemžēl tas ir ne tikai iespaids, bet realitāte. Iemesli ir dažādi. Piemēram, pēdējos gados prioritāte ir bijusi finanšu stabilizācija. Ja tā nebūtu sasniegta, tad... par maz neliktos. Attiecīgi domāju, ka tie cilvēki, kuri procesu vada, ir apzināti vai neapzināti, drīzāk jau apzināti, rīkojušies tā, kā rīkojušies. Valdis [Dombrovskis] ir bijušais finanšu ministrs un pirms tam Latvijas Bankas darbinieks, Andris Vilks ir cauri un cauri finanšu cilvēks... Respektīvi, žanra specifika bija tāda, ka pieprasījums bija pēc valdības, kas ļoti tendēta uz finanšu jautājumu risināšanu. Diemžēl, jā, jau krietnu laiku politika netiek veidota caur ekonomikas prizmu, jo pirms šī stabilizācijas perioda bija, taktiski izsakoties, atsevišķu šauru grupu interešu politika. Es ļoti ceru un redzu arī pazīmes, ka situācija mainīsies.
Man vairāk nākas strādāt ar Satiksmes ministriju, un man liekas, ka ļoti daudzos nozares segmentos nav precīzu vadlīniju. Piemēram, mēs it kā zinām, ka beidzas Latvijas pasta (LP) monopols, bet kas tālāk? Viens variants ir t. s. universālais pakalpojums, otrs - LP privatizē, un ir vispārēja konkurence, droši vien ir arī trešais un ceturtais variants. Bet skaidrības nav.
Pasažieru pārvadājumi. Mums ir zināms, ka autobusu pārvadātāji saņem dāsnas subsīdijas, ir zināms, ka dāsnas investīcijas plānotas dzelzceļa pārvadājumos, bet, vai mums ir skaidra bilde, kā tas viss kopā izskatīsies pēc desmit divdesmit gadiem? Godīgi sakot, pabēdīgi.
Bet visādu koncepciju un plānu mums ir līdz nemaņai daudz!
Jā, bet problēma ir tā, ka, nomainoties ministram vai darbiniekiem ministrijās, visi šie plānošanas dokumenti kaut kā izrādās nesaistoši nākamajiem. Kā to mainīt? Ļoti vienkārši. Jebkurš nopietns politikas plānošanas dokuments ir plaši jāapspriež sabiedrībā. Pirmkārt, tas dotu ekspertu piesaisti un kvalitatīvu diskusiju, lai to, kas šo diskusiju rezultātā top, sabiedrība akceptē. Un tad, otrkārt, ja tā būs noticis, sabiedrība amatpersonu maiņas gadījumā būs informēta un ieinteresēta teikt: paga, paga, kur palika tas plānā paredzētais?
Tā darīja, piemēram, dāņi par enerģētiku un zviedri par ārpolitiku - nešķirojot pozīciju un opozīciju, parlamentā tika uzlikts pietiekami precīzs rāmis un tad atdots sabiedrībai apspriešanai. Tā ir pareizi. Jo ir vēl viena lieta. Ja nav šādu plānošanas dokumentu vai arī tie netiek pietiekami izspriesti (piemēram, valdības rīcības plāns ir gana konkrēts, bet netiek pietiekami komunicēts), politiskajā tematikā sāk dominēt dažādi «dzelteni» sižeti.
Un jums tiešām liekas, ka mūsu parlamentā šāds konstruktīvisms ir iespējams? Labi, ir tēmas par kurām gaiss vienmēr tiks tricināts, bet esmu ievērojis, ka, pat apspriežot ekonomiskos jautājumos, vienalga saglabājas dalījums pozīcijā un opozīcijā.
Nē, es tomēr domāju, ka, piemēram, nesasteigta, kvalitatīva diskusija par kodolenerģiju ir iespējama. Un arī normāls rezultāts. Respektīvi, nevis populistiskas klaigas par «zaļumu vai neatkarību no Krievijas», bet tā konkrēti - par kuras paaudzes reaktoriem vispār runājam utt.
Pieminējāt, ka esot pazīmes, ka situācija mainīšoties - ekonomiskā politika nebūs tik koncentrēta un finansiālo stabilizāciju. Kas jums liek tā domāt?
Ir klasiskā tēze par trim varas centriem. Ir tauta kopumā, ir vara (valdība, parlaments) un tad masu mediji, nevalstiskās organizācijas kā trešais centrs. Ja vara kļūst kūtra un nespēj piedāvāt darba kārtību, tad to sāk veidot trešais un pirmais centrs. Karstasinīgajā Gruzijā cilvēki iziet ielās, pie mums var minēt Loskutova gadījumu, kas faktiski nogāza Kalvīti, - šo procesu aizsāka un finalizēja trešais varas centrs.
Tātad, ja ir sākusies ekonomikas atkopšanās, otrajam centram, grib tas vai negrib, nāksies kaut ko piedāvāt, pretējā gadījumā nebūs labi. Pirmkārt, protams, mums, politiķiem, bet arī sabiedrībai no kaut kādām svārstībām liela labuma nebūs.
Tas ir - jaunu piedāvājumu radīs varas pašsaglabāšanās instinkts?
Jā. Būs jādomā par attīstību.
Un šo apņēmību nekavēs partiju savstarpējā greizsirdība? Piemēram, Pavļutam kā ekonomikas ministram, šķiet, ir pietiekami skaidra izpratne par to, ko viņš grib sasniegt, bet, liekas, pārējiem koalīcijas partneriem lielas sajūsmas nav...
Nedomāju, ka risks ir resoriska vai partijiska greizsirdība. Es gan redzu citu problēmu: gan Pavļuta kungam, gan Sprūdžam un Ķīlim ir jāmācās strādāt kā politiķiem. Tas nozīmē - skaidrot savas idejas partneriem, ieinteresētajām pusēm, sabiedrībai. Nu nevar tā: Ķīlis grib radikālas reformas augstākajā izglītībā vienkārši izdzīt cauri...
Ķīlim gan, šķiet, nav problēmu ar komunikāciju...
Saku, ko pats pieredzēju: ministrs atnāk uz koalīcijas padomi un saka apmēram tā: izlasiet paši tos papīrus, nekavējam laiku, ejam tālāk! Tā neies krastā.
Viena no ekonomiskās politikas būtiskām sastāvdaļām ir nodokļu politika. Valdība lepojas ar plānu būtiski dažu gadu laikā samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi. Tomēr noteikti esat dzirdējis viedokli, ka tas visvairāk nāks par labu turīgajiem cilvēkiem, ka pareizāk - ja runā par nevienlīdzības samazināšanu - būtu bijis paaugstināt neapliekamo minimumu.
Arī šajā jautājumā redzam, ka pārāk biežas partiju maiņas nenāk par labu... Es vienmēr esmu uzskatījis, ka pareizāk ir turēt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi pietiekami augstu, bet tām grupām, kurām uzskatām par nepieciešamu palīdzēt, dodam atlaides, līdzīgi kā šobrīd ir ar atmaksām par medicīnas u. c. izdevumiem. Respektīvi, lielajām algām lai paliek 25% likme, bet, ja jums alga ir, teiksim, 400 latu vai jums ir četri bērni, likme jums ir mazāka. Šajā konstrukcijā ir būtiska lieta: ja jūs pretendējat uz šādu pazeminātu likmi, uz valsts pretimnākšanu, esiet tik laipns un ik gadu deklarējiet savus ienākumus.
Cilvēki teiks, ka tā ir ķēpa...
Būšu nejauks: manuprāt, ļaudis draugiem.lv un citos sociālajos tīklos pavada krietni vairāk laika, nekā nepieciešams, lai aizpildītu deklarāciju.
Lai kā arī būtu, vienošanās ir par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pazemināšu līdz 20%.
Tas nav akmenī iecirsts. Tikpat labi var gadīties, ka pašreizējais līmenis 24% tiek saglabāts lielajām algām un tālākā pazemināšana notiek tikai attiecībā uz nelielajām. Manuprāt, tas būtu arī risinājums pieprasījumam zināmā sabiedrības daļā, ka turīgajiem jāmaksā vairāk. Viņi maksātu vairāk, bet nodokļa augstākā likme netiktu paaugstināta.
Man gan arī godīgi jāsaka, ka problēma ir ne tikai likme, bet lielais pelēkās naudas īpatsvars, arī mazo algu sadaļā.
Ā, mūžīgais stāsts par to, ka visi tik trūcīgi, bet pie Alfas nav kur auto nolikt... Roberts Zīle gan mūsu laikrakstam teica, ka tā tas ir Rīgā, pēc tā nevar spriest par Latviju.
Atvainojos, tas pats ir arī Jēkabpilī, un ne tikai pirms Ziemassvētkiem.
Pagājušajā nedēļā kolēģi no Dienas Biznesa sagatavoja plašu materiālu par nodokļiem, kas attiecas uz biznesu, trijās Baltijas valstīs. Secinājums: tik traki nemaz Latvijā nav...
Es vienmēr esmu to teicis. Galu galā Skandināvijā nodokļi biznesam ir augsti, tomēr bizness veiksmīgi strādā. Ir jāsaprot, ka nodokļa uz kapitālu samazināšana par vienu diviem procentiem neliks investoram nākt uz valsti, kurā ir švaki ar infrastruktūru un darbaspēku.
Labi, bet, ja palasa uzņēmēju izteikumus, dominē noskaņa, ka valdība neko nedara, nodokļi par augstu utt.
Manā paziņu lokā ir diezgan daudz dažāda līmeņa uzņēmēju, neko sevišķi viņi nečīkst, ja neskaita gadījumus, kad VID sēž uzņēmumā vienpadsmit mēnešu un nespēj tikt skaidrībā... Lieta, par ko viņi tiešām sūdzas, ir strādājošo trūkums. Es diezgan labi zinu situāciju Latgalē, un, šķiet, tur daudziem uzņēmumiem nu jau ir savs autobusu parks, kas pieved darbiniekus no 50, 60 pat 70 kilometru attāliem rajoniem.
No šī viedokļa es ļoti atbalstu labklājības ministres ideju par... tie vairs nesaucas pārcelšanās pabalsti, bet «darbs Latvijā». Bet nu ideja ir tāda: bezdarbniekam, kamēr viņš iedzīvojas jaunajā darbavietā, sāk pelnīt, valsts apmaksā transporta izdevumus. Tas palīdzēs, tomēr arī cilvēkiem ir jāsaprot, ka nāksies būt elastīgākiem, neviens to darbvietu durvju priekšā neatnesīs.
Ja runājam par bezdarbniekiem un pabalstu saņēmējiem, sabiedrībā ir pretrunīga attieksme. No vienas puses, patiešām ir īgnums pret tiem, kuri pabalstus saņem nepamatoti vai vienkārši negrib strādāt. No otras puses, pamēģiniet kaut ko samazināt - būs runas par valdības genocīdu pret tautu.
Nav tik traki. Tas, par ko mēs esam pārliecinājušies, ir: nav vienkāršu risinājumu. Nevar kaut ko paņemt nost, nedodot vietā. Un es uzskatu, ka vairāk patstāvības šo jautājumu risināšanā ir jādod pašvaldībām.
Bet par to jau runā gadiem! Ka pašvaldības labāk zina situāciju utt.
Nu jā, bet nekas nemainās. Es pat nemāku pateikt, kādēļ tā notiek. Varbūt ir resoriskā greizsirdība, varbūt sava nozīme ir tam, ka pašvaldības ir ļoti dažādas, ar dažādām problēmām, attiecīgi nav lineāru risinājumu. Ar lozungu «atdosim pašvaldībām» vien ir par maz. Jo ir jau arī tā: ir bažas, ka būs gadījumi, ka vienai funkcijai atvēlēto naudu pašvaldība novirzīs citu vajadzību finansēšanai. Es nesaku, ka tas būtu masveidā, bet...
Jūs uzteicāt labklājības ministres idejas, bet cik tās gatava aizstāvēt Vienotība un cik tā ir Viņķeles «cīņa»?
Mūsu ministres, gan Ilze, gan Ingrīda Circene, tomēr ir gana pieredzējušas, lai zinātu, ka ir jākomunicē ar partiju un frakciju.
Vēl viena duāla situācija. No vienas puses, daļa sabiedrības ir stingri pārliecināta, ka valsts pārvalde ir pārāk liela, attiecīgi vēl «īsināma». No otras puses, parādās indikācijas, ka pārvalde nu ir tā noplicināta, ka sāk netikt galā ar savām funkcijām, ar ko arī cilvēki praktiski saskaras. Bet joprojām uzskata, ka par lielu...
Te nu mēs nonākam atpakaļ pie sarunas sākuma. Kādēļ mums nav jēdzīgu politikas plānošanas dokumentu? Tāpēc - ka trūkst kapacitātes, ka nav - kas ar to nodarbojas. Satiksmes ministrijā tie ir daži cilvēki, lai gan, iespējams, ik departamentā vajadzēja būt tādam guru, kurš vienmēr var pateikt, kur mēs esam un kas jādara atbilstoši nozares politikai, nevis jāimprovizē, reaģējot uz situāciju. Bija viens uzstādījums par pasažieru pārvadājumiem, parādījās lielā Eiropas nauda, viss kājām gaisā!
Ko tur mainīt? Tā, protams, lielā mērā ir katras ministrijas iekšējā prasme, tas, cik prasīgs ir premjers pret ministriem. Vai ir jāpaaugstina algas pārvaldē? Piekrītu, ka tās ir zemas, bet... Kad par šo jautājumu spriedām frakcijā, mēs tomēr nonācām pie secinājuma - kamēr situācija nebūs kaut cik uzlabojusies citās publiskās sektora grupās (skolotāji, mediķi utt.), tas nebūtu pareizi sākt runāt par dzīves uzlabošanu ierēdniecībai. Pagaidām tas atlikts malā.
Pavļuta plāns par valsts aktīvu jēdzīgāku pārvaldīšanu gan ir cita lieta, bet gan jau tas arī palīdzētu auglīgākam pārvaldes darbam?
Sāksim ar to, ka es neesmu baigais liberālis, ir jomas, kurās valstij nav jāatsakās no līdzdalības. Tieši pretēji - es, piemēram, uzskatu, ka ceļu uzturēšanā valstij ir vairāk jāiesaistās. Ja runājam par šo koncepciju, tad tas, kas ir nonācis arī līdz Saeimai, atvainojos, ir nožēlojami. Jo pašreizējā variantā faktiski ir runa par 10-15 cilvēku grupu, kas apstiprina gada pārskatus, attīstības stratēģijas un nosaka personālvadības principus uzņēmumu valžu atlasē. Es atvainojos, bet, ja šai grupai nav instrumentu, kā piespiest, piemēram, Latvijas dzelzceļu veidot budžetu tā vai šitā vai Latvijas valsts mežus veidot iepirkumu politiku tā vai tā, tad no šādas komandas lielas jēgas nebūs.
Pagājušajā nedēļā Diena intervēja finanšu ministru, kurš pauda bažas, vai parlaments nākamā gada budžeta projekta otrajam lasījumam 15. novembrī neiesniegs papildu finansējuma pieprasījumus par milzu summām. Ko sakāt kā frakcijas vadītājs?
Priekšlikumi, protams, būs. (Izvelk no kabatas lapu.) Lūk, Saskaņas centra priekšlikumi. Daudz. Seši miljoni latu - tā vēl skaitās mazā summa... Ja runājam par koalīcijas priekšlikumiem, tad, cik zinu šobrīd, tie ir gaumes robežās. Proti, skaitot kopā, ap miljonu: NA ap 300, RP ap 300 tūkstošiem, un tā. Vismaz Vienotības frakcijā mēs esam nolēmuši nenodarboties ar lokālo PR, tas ir, nesniegt priekšlikumus par konkrētu skolu jumtu remontu utt. Mūsu frakcijā debates ir par diviem virzieniem papildu finansējumam - probācijas dienests un no vardarbības cietušu bērnu rehabilitācijai.
Opozīcija arī iesniedz kādus priekšlikumus, kas ir jēdzīgi un atbalstāmi no pozīcijas puses?
Viltīgs jautājums... Teiksim tā: nav tā, ka opozīcija nodarbotos tikai ar destrukciju un ālēšanos.