Tādās reizēs vairs nelīdz labu labā metode - mīlestības vēstules rakstīt sev, kas bija diezgan ierasta lieta skolā. Toreiz kādu nedēļu pirms Valentīndienas darbojās mīlestības pasts, kur skolēni cits citam izrādīja simpātijas. Es biju no to gudrinieku bara, kuri vēstules viltoja. Reiz saņēmu trīs lapiņas. Vienu biju rakstījusi pati, otru draudzene, un trešā bija īsta. Vairs neatceros, kas tur bija rakstīts, bet biju laimīga. Tomēr līdz ar skolas gadiem beidzās arī manas Valentīndienas, kad gaidīju ierodamies savu princi, kurš atzīsies mīlestībā. Pati to arī nekad neesmu darījusi. Tagad tās ir svētku dienas, kad priecāties. Līdzīgi kā tas ir ar 8.martu, dzimšanas dienu vai Ziemassvētkiem, man vienkārši patīk šo svētku radītā atmosfēra - kaut kas no čaukstoša papīra, svecēm, balta sniega un tulpēm. Šie svētki paceļ garu, gaisā virmo pacilātība, sievietes kļūst skaistākas, bet vīrieši - galantāki. Būtu priecīga, ja šos svētkus svinētu divas reizes gadā, vienu - 14.februārī, otru - Helovīndienas vietā. Tie varētu būt sirsnīgi svētki, ja vien to neizjauktu iepirkšanās drudzis - sarkanas sirdis, konfektes un sveces sirds formā. Bet, ja to visu iemācās ignorēt un atrast iekšējo svētku sajūtu, šī diena mani spēj iepriecināt.
Pērn Valentīndienā mana paziņa pēc dzemdībām gulēja slimnīcā. Esot bijusi īgna uz visu pasauli, nevarējusi pasēdēt, viss sāpējis, mazais niķojies un daudz apmeklētāju. Iepriekšējo nakti snidzis, un kāds sniegā zem slimnīcas logiem lieliem burtiem iemīdījis «Es tevi mīlu!». Lai arī tas nebijis adresēts manai paziņai, viņa no aizkustinājuma apraudājusies. Viņa uzskata, ka tāda ir Valentīndienas būtība - no sirds aizkustināt, kad vismazāk gaidi. Cita paziņa, kura laulībā dzīvo jau gandrīz desmit gadu, stāsta, ka viņai Valentīndiena ir atgādinājums par romantiku un seksu. Viņa saka - ir reizes, kad šādas lietas piemirsts novērtēt un tajās pakavēties mazliet ilgāk.