Ekonomikas ministrija (EM) šonedēļ iesniegusi valdībā Valsts kapitāla daļu pārvaldības koncepciju. Ņemot vērā, ka runa ir par aktīviem ar kopējo vērtību 7,15 miljardi latu, jautājums par to, kā šos aktīvi jēdzīgāk, atklātāk utt. pārvaldīt, ir ļoti būtisks.
Kopumā EM sagatavotais dokuments vērtējams kā rūpīgi sagatavots ar objektīvu dažādu valsts aktīvu pārvaldes modeļu alternatīvu izklāstu. Tiesa, ja koncepcijas auditorija ir ne tikai šaurs ekspertu loks, bet sabiedrība kopumā (vai tad pilsonim nav būtiski, kā tiek pārvaldīts kopējais īpašums?), tad būtu bijis lietderīgi dažādos variantus ilustrēt ar konkrētu uzņēmumu piemēriem - kas tā vai cita varianta pieņemšanas gadījumā mainīsies, piemēram, Latvenergo vai Pasažieru vilciena darbībā. Jo tad būtu vieglāk saprast, kā reformas notiks un kāda būs to jēga. Iespējams, ka šādu skaidrojumu saņemsim vēlāk, jo, ja vadāmies pēc tālāko aktivitāšu plāna (46. lpp.), koncepcijas apspriešana un īstenošana caur konkrētiem likumdošanas aktiem turpināsies visa 2012. gada garumā.
Šādā kontekstā, manuprāt, precizējami būtu šādi jautājumi. Cik var noprast, koncepcijas autori sliecas atbalstīt valsts aktīvu pārraudzības nodošanu vienas institūcijas rokās. Pat ja šāda institūcija tiek veidota no nulles (lai gan ir arī variants to darīt uz Privatizācijas aģentūras bāzes), vismaz dokumentā nosauktās izmaksas ir jēdzīgas. Ja ņem vērā atbildību un nepieciešamo kompetenci, piemēram, Ls 1700 alga ir adekvāta, lai cik tas nepopulāri skan. Tomēr koncepcija, šķiet, neatbild uz jautājumu: kas notiek ar cilvēkiem ministrijās, kuru darba uzdevumos līdz šim bijis valsts aktīvu pārraudzīšana? Vai tur būs kāds finansiāls ietaupījums, pazūdot šiem pienākumiem? Otrs jautājums saistās ar dividenžu politiku. Koncepcijas autori pamatoti norāda, ka te būtu ieviešama lielāka kārtība. Attiecīgi tiek piedāvāts noteikt minimālo dividendēs izmaksājamo peļņas daļu (runa ir par kapitālsabiedrībām, kur peļņa vispār ir) - 25-27 procenti. Nesaskatīju piedāvājumu noteikt arī maksimālo dividenžu apmēru. Ja ņem vērā pēdējo gadu praksi atņemt vairākiem valsts uzņēmumiem faktiski visu peļņu, sevišķi neinteresējoties, kā tas ietekmē šo uzņēmumu iespējas investēt to attīstībā, jautājums šķiet gana nopietns. Tas, ka uzņēmums X pieder valstij, nenozīmē, ka pret to jāizturas kā krājkasīti, ko laiku pa laikam sasit, tikai tāpēc, ka politiķiem tā ir parocīgāk un nav, piemēram, jāatrod citi līdzekļu ietaupīšanas veidi. Treškārt, var jau būt, ka atbilde «pazudusi tulkojumā», tomēr koncepcijas 53 lappusēs pietrūkt cilvēkam saprotamā veidā izklāstītu priekšlikumu par to, kā tiks panākta valsts aktīvu pārvaldības iestādes neatkarība no politiķiem un viņu daudzajiem galminiekiem.