Pensiju apgriešana jau pāris gadu tiek sludināta par panaceju, kas atrisinās teju visas valsts problēmas. Kā cilvēks, kas 90. gadu vidū ņēma tiešu dalību Latvijas pensiju likumu veidošanā, nolēmu izpētīt, kāpēc pensiju sistēma ir nonākusi tik nožēlojamā stāvoklī, kaut arī tās pamatā tika ielikts princips - jo vairāk iemaksāsi valsts sociālās apdrošināšanas pensiju fondā, jo lielāku pensiju saņemsi, un to kā labāko postpadomju valstīs novērtēja Eiropas speciālisti. Līdz 2009. gadam sistēma darbojās nevainojami, par to liecina turpat miljardu latu lielais uzkrājums, kurš bija pietiekams vairāk nekā viena gada pensiju izmaksai.
Kas noticis pēdējos divos gados? Uzkrājums, kas, attiecīgi ieguldīts, nesa papildu ieņēmumus budžetā, ir izmantots citiem mērķiem, kam nav tieša sakara ar pensiju apdrošināšanu. Pieņemti vairāki jauni likumu akti, kas nopietni sarežģījuši pensiju aprēķināšanu un pieļauj pensiju lieluma atšķirības pat līdz 100 reizēm, kā arī nepamatoti lielas atšķirības aprēķinātajās pensijās ar identiskiem darba dzīves rādītājiem (stāžs, alga). Un pretēji apgalvojumiem, ka pensionāri saņem par daudz lielas pensijas, ar daudz lielāku ticamību var apgalvot, ka šodienas strādājošie arvien vairāk zaudē ticību savas valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai un izvairās maksāt nodokļus, t. sk. sociālās apdrošināšanas iemaksas. Īpaši nopelni te ir «ekspertiem», kas sludina valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas drīzu bojāeju, pensiju nomaiņu ar nabadzības pabalstiem. Objektīvi vērtējot, to var uzskatīt kā aicinājumu nemaksāt nodokļus un obligātās sociālās apdrošināšanas maksājumus. LPF pensiju jautājums ir galvenā darbības sfēra, tādēļ strādājam ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, LR Labklājības ministrijas struktūrām. LPF valde ir nodevusi apspriešanai savām organizācijām prasību projektu politiskajām partijām, kas startēs 11. Saeimas vēlēšanās. Centrālo vietu šajā dokumentā ieņem priekšlikumi pensiju sistēmas sakārtošanai. Latvijas vecie cilvēki ir pelnījuši nodrošinātas vecumdienas. Pie varas esošajiem vajadzētu ieklausīties M. Kosteņeckas atziņā: «Sabiedrībai, kura neciena vecāko paaudzi, nav nākotnes.»