Jebkurš budžets ir kompromisu budžets. Strādājot pie 2015. gada valsts budžeta, mēs bijām ierobežoti laikā, jo jaunā valdība sāka darbu tikai 5. novembrī. Nauda - atbilstoši iespējām - ir sadalīta tām prioritātēm, kas ierakstītas valdības deklarācijā.
Šā gada valsts budžetu var saukt par sociālās un nacionālās drošības budžetu. Ar nacionālo drošību es domāju ne tikai aizsardzību, bet arī iekšlietu sistēmas stiprināšanu. Turklāt ir veikti pasākumi sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Liela uzmanība ir pievērsta veselībai, izglītībai, sociālajām lietām, arī infrastruktūrai, respektīvi, ceļu uzturēšanai un remontam. Uzņēmējdarbībai ir vajadzīga normāla infrastruktūra, un no šādas pārliecības mēs neatkāpjamies. Ļoti nozīmīgs solis ir, ka no 1. janvāra atcēlām visus pabalstu apjoma ierobežojumus, to vidū bezdarbnieku pabalstu griestus. Ir samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) - no 24% uz 23% -, ir palielināta minimālā alga no 320 eiro uz 360 eiro.
Nevienlīdzības mazināšana ir termins, kas pēdējos gados izskan ļoti bieži, arī valdības līmenī. Kas, veidojot nākamā gada valsts budžetu, jādara, lai tiešām nevienlīdzību mazinātu?
Runājot par nodokļu politiku, ir tāds instruments kā progresīvais IIN, bet kā spēcīgākais arguments pret šāda nodokļa ieviešanu ir tas, ka Latvijā ir liels ēnu ekonomikas īpatsvars un, ieviešot progresīvo IIN, vēl vairāk naudas varētu aiziet pelēkajā sektorā, respektīvi, tiktu norādīti pēc iespējas mazāki ienākumi. Cits ceļš ir mainīt ar nodokļiem neapliekamo minimumu. Mēs plānojam no 2016. gada ieviest diferenciāciju - mazām algām samazināt neapliekamo minimumu, vidējām - saglabāt pašreizējā līmenī, kas ir 75 eiro, savukārt lielām algām neapliekamo minimumu atcelt vispār.
Kāda ir vidējā alga Latvijā?
Ne mazāka par 500-750 eiro, bet cipari vēl nav noteikti. Nav noteikts arī, vai neapliekamais minimums vispār netiks piemērots, sākot no 1500 vai 2000 eiro lielas algas. Līdz aprīlim vēl pētām situāciju.
Kā vērtējat Labklājības ministrijas piedāvājumu paaugstināt neapliekamo minimumu vairāk nekā līdz 120 eiro?
Kā teorētisku pieļāvumu šādu priekšlikumu varam izskatīt, bet šāds palielinājums samazina ieņēmumus valsts budžetā. Turklāt IIN ir cieši saistīts ar pašvaldību budžetiem.
Respektīvi, jūsu priekšlikums ir nevis visiem paaugstināt neapliekamo minimumu, bet diferencēt atkarībā no ienākumu līmeņa?
Jā, noteikti.
Krievijas un ES savstarpējās sankcijas var ietekmēt Latvijas ekonomiku tik spēcīgi, ka jāuztraucas, vai izdosies izpildīt šā gada nodokļu prognozi?
Veidojot 2015. gada budžetu, būtiski samazinājām izaugsmes prognozes. Vērtējot janvāra 25 dienu ieņēmumus, var secināt, ka prognoze pildās precīzi, varbūt pat nedaudz labāk, nekā prognozēts.
Jāatgādina, ka uzņēmumiem, kuriem no eksporta vairāk nekā 10% bija uz Krieviju un Ukrainu, ir tiesības vērsties Valsts ieņēmumu dienestā (VID) un runāt par «nodokļu brīvdienām». Zinu, ka ir uzņēmumi, kuri šādu iespēju izmanto, un ir arī uzņēmumi, kuri interesējušies par šo iespēju, bet vēl neizmanto. Jāpiebilst, ka tas, vai tiešām uzņēmums klasificējas šādam atbalstam, tiek rūpīgi pārbaudīts. Neviens uzņēmējs nevar vienkārši aiziet uz VID un pateikt, ka līdz Krievijas embargo ieviešanai visu produkciju eksportējis tikai uz Krieviju, ja tā nav bijis. Latvijai jārīkojas pārdomāti, lai mums Eiropas Savienības (ES) institūcijas nepārmestu nepamatotu valsts atbalstu biznesam.
Jau pieminējāt ēnu ekonomiku. Finanšu ministrija kā būtisku darbības virzienu šim gadam norādījusi tieši ēnu ekonomikas mazināšanu. Kas reāli tiek darīts?
Gribu uzsvērt, ka jāatdala divas dažādas problēmas - ēnu ekonomika un krāpnieciskā darbība. Piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) «karuseļshēmas» nav ēnu ekonomika, tā ir krāpniecība. Savukārt, ja daļa darba algas tiek maksāta aploksnē, tā primāri ir ēnu ekonomika.
Mēs gribam īstenot politisku programmu, lai cīnītos pret ēnu ekonomikas izpausmēm. Esmu izveidojis Ēnu ekonomikas mazināšanas padomi, kurā uz brīvprātīgiem principiem cilvēki iesaistīsies, ziedos savu laiku un ieguldīs bez maksas savu darbu. Mēs strādāsim ar trim jautājumu blokiem. Viens no tiem saistīts ar Latvijas iedzīvotāju domāšanu. Pētījumi rāda, ka daudzviet ir nerakstīta vienošanās starp darba devējiem un darba ņēmējiem - ka darba devēji maksā algu aploksnē un darba ņēmēji algu aploksnē ir gatavi saņemt. Jādomā, kā šādu tradīciju mainīt. Esam sākuši programmu Dots devējam atdodas, lai parādītu, kur nodokļos samaksātā nauda aiziet. Daudzi cilvēki uzskata, ka visa nodokļos samaksātā nauda aiziet ierēdņiem un politiķiem, un uzsver, ka negrib ierēdņiem un politiķiem maksāt, bet praktiski valsts pārvaldei aiziet mazāk par vienu centu no katra nodokļos maksātā eiro. Vairāk nekā 30% aiziet pensijām un kopumā sociālajai aizsardzībai. Nemaksājot nodokļus, neienāk nauda, ko pensijās izmaksāt mūsu senioriem, ko maksāt sociālajos pabalstos, algās skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, policistiem. Domāju, jācenšas sabiedrībai izskaidrot, ka ne jau ierēdņiem un politiķiem aiziet tā nauda, ko cilvēki samaksā nodokļos.
Otrs būtiskais jautājumu bloks ir uzņēmējdarbības vide. Daudzi uzņēmēji uzsver un arī politiskās partijas savā retorikā apgalvo, ka vajag vienkāršot biznesa vidi, bet vienkāršošana pagaidām īpaši nav jūtama. Tāpēc darba grupa varētu izvērtēt normatīvos aktus. Iespējams, normatīvajos dokumentos tiešām atrodamas reformējamas prasības.
Savukārt trešais jautājumu bloks saistīts ar valsts pārvaldes kapacitāti. Jādomā, kā paātrināt gan strīdu izskatīšanas procesus, gan tiesvedības procesus, jādomā, kā strīda gadījumā prasīt no valsts tikpat lielu atbildību kā no privātā uzņēmēja. Piemēram, ja uzņēmējam tiek aizturēti finanšu līdzekļi, kas vēlāk ar tiesas lēmumu tiek atdoti, tad par laiku, kad nauda bijusi aizturēta, vajadzētu maksāt procentus. Valsts ieņēmumu dienestam, saņemot ienākumu deklarācijas, kas nav aizpildītas pareizi, vajadzētu informēt cilvēku, kas tieši tur nav pareizi, nevis nodarboties tikai ar administratīvām lietām. Lai gan, vērtējot tieši VID darbu, jāsaka, tas mainījies pozitīvā virzienā. Arī uzņēmēji atzīst, ka VID no iestādes, kas grib tikai sodīt, kļūst par pakalpojumu sniedzēju.
Tomēr, ja ēnu ekonomikas problēma Latvijā joprojām ir nopietna, cīņa pret to iepriekš nav bijusi efektīva.
Gluži tā nevar teikt. Kopumā situācija uzlabojas. Kādreiz, lai novestu līdz tiesai PVN karuseļshēmā iesaistītās personas, vajadzēja divus gadus, bet iepriekšējās Saeimas laikā tika izstrādāti vairāki nozīmīgi likumprojekti, kas ļauj karuseļshēmu atklāt daudz ātrākā laikā. Turklāt nav pamata teikt, ka ēnu ekonomika ir specifiska Latvijas problēma. Ēnu ekonomika ir nopietna problēma arī Lietuvā, Igaunijā, Čehijā, Dienvideiropas valstīs un citur pasaulē.
Ja runājam par iedzīvotāju domāšanu, kas saistīta ar nevēlēšanos maksāt nodokļus, varbūt daļa atbildības jāuzņemas pašvaldībām? Piemēram, šoziem lasītāji sūdzējās, ka gadiem strādā, maksā nodokļus, bet pašvaldība nevar nodrošināt to, ka ielas tiktu sakoptas - cilvēki uz slidenām ietvēm krīt un gūst traumas.
Nedomāju gan, ka te būtu jārunā par pašvaldībām. Ja cilvēki nemaksā nodokļus, daudz vairāk naudas atņem pensionāriem, nevis pašvaldībām.
Viens no skaidrojumiem, kāpēc Ziemeļvalstīs ir zema ēnu ekonomika, gan saistīts ar to, ka tur prasmīgi strādā pašvaldības - ir sakopta apkārtējā vide, un ir pieejami augstas kvalitātes sociālie pakalpojumi.
Jā, varu jums piekrist, ka Ziemeļvalstīs tiešām ir zema ēnu ekonomika, bet būtiskais iemesls tam, manuprāt, ir cits. Proti, Ziemeļvalstīs ir laba sadarbība starp valsti un sabiedrību, cilvēki informē atbildīgās institūcijas par tiem gadījumiem, kad netiek maksāti nodokļi. Latvijā mēs šādu iesaistīšanos esam pieraduši dēvēt par stučīšanu. Tomēr īstenībā tā ir sadarbība, jo kas gan tur būtu slikts, ja cilvēks, redzot, ka ir kāds, kas nemaksā nodokļus un tādā veidā apkrāpj pensionārus un skolotājus, sadarbotos ar valsti un paziņotu par to atbildīgajām institūcijām?
Tātad, ja autoservisā vai frizētavā nedod norēķinu dokumentu, jāziņo par to VID?
Principā jā.
Ko darīs VID? Reaģēs?
Domāju, ka jā. Konkrēti par autoservisiem runājot - pēc preventīviem brīdinājumiem, ka būs pārbaudes, tajos audzis gan apgrozījums, gan vidējais atalgojums.
Ekonomikas pētnieks Arnis Sauka stāstīja, ka nesen kafejnīcā dzirdējis šādu sarunu pie blakusgaldiņa. Meita jautā mammai: «Kāpēc mēs neejam ēst uz Gan Bei?», un mamma atbild: «Mēs tur neiesim, bērniņ, jo tur krāpjas ar nodokļiem.» Arnis Sauka teica - ja mūsu sabiedrībā būtu tāda norma «neiet pie tiem uzņēmumiem, kuri krāpjas ar nodokļiem, nesadarboties ar šādiem uzņēmumiem», tad gan ēnu ekonomika mazinātos. Ja VID pielietos tikai represīvas metodes, ēnu ekonomiku būtiski samazināt nevarēs.
Daudz diskusiju pēdējā laikā saistīts†ar mikrouzņēmumu nodokli. Jūsuprāt, mikrouzņēmumu pastāvēšana patlaban Latvijas ekonomikai nav izdevīga, tāpēc pakāpeniski jāierobežo?
Esam saņēmuši ziņojumu no Labklājības ministrijas par situāciju ar mikrouzņēmumu nodokli. Šis ziņojums parāda drausmīgu ainu. Mikrouzņēmumos strādājošie ir izslēgti no sociālās apdrošināšanas, tātad nevar saņemt pabalstus, viņi praktiski ir norobežoti no pensiju sistēmas, bet tas nav pareizi, valsts nedrīkst savus iedzīvotājus legāli dzīt nabadzībā.
Ko darīt? Jālikvidē mikrouzņēmumu režīms?
Nē. Mikrouzņēmumu režīma izveidošanas mērķi savulaik bija ekonomiskās krīzes pārvarēšana un uzņēmējdarbības sākšanas veicināšana. Pamatā mikrouzņēmumu režīms paredzēts tam, lai cilvēks saprastu - viņš var vai nevar būt uzņēmējs. Domāju, ka ar trim gadiem pietiek, lai to noskaidrotu. Ja bizness neizdodas, jākļūst par darba ņēmēju pie tāda darba devēja, kas maksā nodokļus un darbiniekam garantē likumos paredzēto sociālo nodrošinājumu. Savukārt, ja uzņēmējdarbība veiksmīgi izdodas, jāpāriet no mikrouzņēmuma uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību (SIA). Latvijā iespējams dibināt pat tā dēvēto «viena eiro SIA».
Tika izteiktas cerības, ka, izveidojot mikrouzņēmumu režīmu, sāks legāli strādāt tie uzņēmēji, kuri iepriekš darbojās ēnu ekonomikas sektorā. Tomēr tā nenotika. Mikrouzņēmumu režīmā pārgāja tie, kuri iepriekš darbojās citā nodokļu režīmā. Sasniedzot pensijas vecumu, šie cilvēki varēs vērsties pie valsts un teikt: «Kāpēc man tik maza pensija?» Ir jāņem vērā, ka Latvijā pensiju sistēma pamatā balstās nevis uz nostrādātajiem gadiem, bet iemaksātajām summām.
Saeimā daudzkārt, arī pagājušajā nedēļā tika diskutēts par mikrouzņēmumu nodokli. Deputāti saprot, ka šāda forma ir vajadzīga un to likvidēt nevar. Viens variants ir noteikt terminētu iespēju strādāt mikrouzņēmuma režīmā. Otrs variants ir noteikt, ka mikrouzņēmumam par katru darbinieku mēnesī jāmaksā minimālā sociālā iemaksa. Piemēram, Igaunijā, kur gan nav Latvijai identiska mikrouzņēmumu režīma, ir noteikts, ka minimālo sociālo iemaksu darba devējam jāmaksā par visiem strādājošajiem, arī par tiem darba ņēmējiem, kuri strādā nepilnu slodzi. Vēl viens variants ir noteikt nozares, kurās drīkst darboties mikrouzņēmumi.
Tad kurās nozarēs?
Piemēram, neliels ēdināšanas uzņēmums varētu būt mikrouzņēmums, bet par nozarēm diskusija vēl turpinās.
Esat teicis, ka līdz ar Lietuvas pievienošanos eirozonai Baltija «kļūs politiski un ekonomiski spēcīgāka un mazāk atkarīga no ģeopolitisko notikumu radītās turbulences». Tiešām?
Līdz ar Lietuvas pievienošanos eirozonai Baltijai nākotnē ieguvums būs tas, ka visas trīs Baltijas valstis uzskatīs par vienotāku ekonomisko reģionu, nekā bija pirms 2015. gada 1. janvāra, un tas nozīmē, ka tieši Baltijā ārvalstu uzņēmumi biežāk izvietos dažādas pārstāvniecības. Latvijas priekšrocība ir, ka dažādu ārvalstu pārstāvniecību veidošanai daudzi izvēlas tieši Rīgu.
Vēl jāpiebilst, ka iepriekš Latvijai nevienu satricinājumu neizdevās pārdzīvot bez naudas mainīšanas - latus mainīja uz eiro un pēc tam atkal eiro uz latiem, un cilvēki no naudas maiņas zaudēja. Tā notika, piemēram, 2009. gada vasarā. Ja Latvija jau nebūtu iestājusies eirozonā 2014. gadā, kad saasinājās Krievijas un Ukrainas konflikts, vismaz viena šāda naudas mainīšanas ažiotāža būtu bijusi, cilvēki skrietu uz bankām, mainītu latus pret eiro, bet, tā kā mūsu valsts jau bija ieviesusi eiro, ažiotāžas nebija. Turklāt līdz ar Lietuvas pievienošanos eirozonai varam arī labāk salīdzināt, cik kurā Baltijas valstī kas maksā.
Vai plānojat strādāt pie tā, lai mainītu iepirkumu procedūru, atsakoties no zemākās cenas principa? Kā zināms, iepirkumu procedūrai asu kritiku velta dažādu nozaru uzņēmēji.
Ir ES direktīva, kas jāievieš līdz 2016. gadam. Zemākās cenas principu varēs piemērot tikai standartizētiem iepirkumu priekšmetiem, bet pārējiem būs jāizvirza saimnieciski izdevīgākā iepirkuma kritērijs. Arī patlaban nav tāda nosacījuma, ka būtu noteikti jāizvēlas piedāvājums ar zemāko cenu, bet pasūtītāji konkursos parasti iet vienkāršāko ceļu un tomēr izvēlas piedāvājumu ar zemāko cenu. Direktīvas pieņemšana iecerēta 2016. gada aprīlī.
Esat uzsvēris, ka viens no galvenajiem uzdevumiem Latvijai prezidentūras ES Padomē laikā ir darbs pie Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera investīciju plāna.†Ko tieši iecerēts darīt?
Mūsu uzdevums ir līdz jūnijam spert visus nepieciešamos soļus plāna iedzīvināšanai. Gribu uzsvērt, Junkera investīciju plāns nav mēģinājums dabūt papildu līdzekļus valstu budžetos, bet gan virzīts uz to, lai dinamiskāk darbotos privātais bizness. Nevar noliegt, Eiropai problēmas rada investīciju trūkums. Junkera plāns ir labs veids, kā veicināt izaugsmi. Turklāt, raugoties no Latvijas skatupunkta, Eiropas valstu ekonomiskā izaugsme ir būtiska mūsu eksportētājiem. Vācija, Zviedrija, Polija, Anglija - tās ir valstis, uz kurām Latvijas uzņēmēji eksportē savu produkciju. Ja šajās valstīs apstājas ekonomiskā izaugsme, mūsu uzņēmēji tur nevar pārdot savu produkciju.
Latvija Junkera investīciju plānam jau iesniegusi 58 projektus kopumā vairāk nekā par 10 miljardiem eiro. Zinu, ka šie projekti pārstāv ļoti dažādas jomas - infrastruktūru, transportu, piemēram, Rail Baltica dzelzceļa līniju, zinātni un citas.
Kāds iespaids jums radies, vai ES dalībvalstu projektu konkurence būs liela?
Zinu, ka ir iesniegti projekti kopumā vairāk nekā par 100 miljardiem eiro. Projektus pēc vienotiem kritērijiem vērtēs Eiropas Investīciju banka (EIB). Tās pārstāvji atzinuši, ka iepriekš projektus neviens nav analizējis pēc šādiem kritērijiem, un varbūt daži projekti izrādīsies nereāli.
Junkera investīciju plāna nauda nav Eiropas fondu nauda, kas virzīta attīstībai, šī nauda ir aizdevumu jeb finanšu instrumentu nauda, tāpēc nepieciešams dzīvotspējīgs projekts. EIB pārbaudīs to, vai projekts pats sevi spēj apmaksāt. Ja EIB atzīs projektu par kvalitatīvu, iedos tam finansiālas garantijas. Uzņēmējs pēc tam ies pie savas valsts finanšu institūcijām un ar EIB akceptētajām garantijām ņems kredītu. Tas ir stipri lētāk nekā ņemt kredītu bez garantijām, un domāju, ka bankas labprāt finansēs šos projektus.