Guntis Bojārs
***
«Bet Eva baidās no cilvēkiem ar pīpi, jo kādreiz bērnībā, pārskatot tēva bibliotēkas plauktus, atrada un atvēra grāmatu, kuru atšķirot pēkšņi no tumsas izlēca ilustrācija: «Meitene, vai tu palūdzi atļauju tētim?» - tieši tā uz viņu skatījās vīrs rūtainā mētelī, rūtainas drēbes cepurē, un šis skatiens bija caururbjošs, kā Liktens Tiesnesis. Eva nosvieda grāmatu zemē un bēga, viņa paslēpās aiz kumodes pašā kaktiņā. Viņa gaidīja ienākam Liktens Tiesnesi, un, lūk, te nu viņš ir atnācis - stāv zem mūsu logiem un pīpē pīpi... pulkstenis divdesmit divi trīsdesmit astoņas...»
Andris Zeibots
***
«Eva vēlreiz palūkojās uz pulksteni. Tagad tas rādīja jau divdesmit divi trīsdesmit deviņas. Ārkārtīgi savādi. Protams, vēl savādāk būtu, ja pulkstenis rādītu divdesmit divi trīsdesmit septiņas, Eva sevi mierināja. Viņas kolēģi bija devušies mājās jau pusseptiņos. Izskatījās, ka šovakar vīrietis bija nolēmis palikt pie mutantu tiesību aizstāvības organizācijas biroja gruvešiem visu nakti. «Ja nu tas ir palīdzības sauciens?» Eva attapās. Kāds gan viņai bija pamats uzskatīt, ka visam uz pasaules notiekošajam ir saistība tieši ar viņu? Eva nokaunējās, piecēlās, sakārtoja matus, pārbaudīja pretradiācijas skafandra filtrus, sažņaudza rokā Makarova sistēmas pistoles spalu un uzmanīgi devās lejup pa kāpnēm, ko apgaismoja bioluminiscējoša pelējuma plankumi.»
Pēteris Pūrītis
***
«Taču brīdī, kad viņa pavilka svešu pirkstu notaukoto elektroniskās atslēgas sviru un atvēra ārdurvis, skafandrs, pistole, spals, radiācija, pelējuma smaka un daivainā zaigošana, zvaigāšana un čukstēšana kāpņu telpas drēgnajos kaktos izgaisa, Eva iznāca dzeltenajā lielpilsētas gaismas piesārņojumā un acumirklī sajutās kā ārzemēs. Šo sajūtu allaž bija grūti izstāstīt pat sev pašai - savā ziņā tā līdzinājās izjūtām, kādas pārņēma tajās retajās reizēs, kad ziemā Evu pieveica kāda augšējo elpošanas ceļu infekcija ar paaugstinātu temperatūru un viņa ļāvās kārdinājumam iedzert paracetamolu saturošu līdzekli ar vai bez miega efekta. Garām ar apdullinošu rēkoņu aizbrāzās priekšējo ratu gaisā parāvis motociklists, un Eva paguva nodomāt, ka pāri ielai novilkta trose varētu būt ātrākais īsceļš pie vēl viena orgānu donora. Gribējās uz maķīti un gribējās maknagetus. Stulbi vienīgi, ka bija jau pāri desmitiem un nekāda šmiga vairs nespīd. Viņas skatiens apstājās pie vīrieša, kas stāvēja ielas pretējā pusē, pīpēja pīpi un lasīja grāmatu. Eva samiedza tuvredzīgās acis un centās saskatīt grāmatas vāku. Uz kraujas rudzu laukā vai kas cits? Grāmata bija pārāk maza, neko nevarēja saskatīt. «O, fāāk,» viņa piepeši atskārta vai varbūt pat pateica skaļi. «Ceci n'est pas une pipe!*»...»
Pauls Bankovskis
***
...un nopūtās: «Kāda jau starpība galu galā. Kas par indevi - vienmēr gribēt visu zināt. Lasa cilvēks un lasa, pīpē un lasa. Vai mani nodarbina, ko ļautiņi lasa vai nelasa aiz visiem šiem logiem? Bet, redz, atliek tikai cilvēkam atvērt grāmatu uz ielas, uzreiz prasās virpināt sižetiņus - ko viņš un kāpēc, no kurienes un kas viņš. Tāpat kā lielveikalos pie kases prasās ielūrēt citu pircēju groziņos un rindā stāvēšanas laiku īsināt, mēģinot izprātot, kādu liecību par savu dzīvi katrs iekrāvis groziņā. Kā tas milzenis šorīt - grozā maisiņš ar burkāniem, un pa virsu tās rimčika sīkziedu rozītes celofānā, no paša rīta turklāt, kaut kur taču ies ar to visu, un kaut kam tas ir domāts. Un kāpēc ar tas liekas uzjautrinoši un valdzinoši reizē - šīs svešās dzīves drumsliņas, kas aši aizlido acīm garām. Re, koki uz vakaru kļūst lielāki, pat tie apcirptie. Nemaz vairs neizskatās tik vientiesīgi kā dienā. Jēziņ, viņš taču nelasa, viņš vienkārši blenž tajā grāmatā!!»
Maira Asare
***
«Ar abām plaukstām Eva žigli aizspieda sev muti un kā sastingusi gaidīja, kad vīrietis pakustēsies. Viņš stāvēja kā sālsstabs. Eva paspēra soli uz priekšu. Nekādas reakcijas. Viņš vairs nelīdzinājās Liktens Tiesnesim. Viņš nebija arī valsts naudasmaisu un reliģijas nozombēts fanātiķis, kas ieradies protestēt pret zilo omāru izmantošanu uzturā vai ziloņcilvēka uzrunu tautai valsts svētkos. Pavisam noteikti tas nebija izmeklētājs vai kādas citas romantiskas profesijas pārstāvis. Toties Eva bija piekļuvusi viņam tuvāk un, paliecoties uz priekšu, apjēdza, ka grāmatas nosaukumu nemaz nebija iespējams izlasīt - uz krāsainā vāka nebija neviena paša burta, tikai sīki punktiņi, kas veidoja absurdu zīmējumu, kurā, iespējams, no kāda rakursa varētu saskatīt haizivi vai lāci. Iespējams, vīrietis augām dienām lasīja kalendāru. Varbūt viņš centās saprast, kas uzzīmēts citās tādu pašu punktiņu izraibinātās lappusēs. Varbūt pētīja papīra šķiedru. Vai ar skatienu urbās baltās, neaprakstītās lapās, kuru augšmalā gotiski izvītiem burtiem iespiests vārds PIEZĪMĒM.»
Ilze Jansone
***
«Tātad tā nemaz nebija grāmata, bet piezīmju bloks. Kļūdās visi, pat sers Arturs Konans Doils, nosprieda Eva, atcerēdamās angļa spožo izgāšanos, kad viņš dancināja galdiņus kā tāds Konstantīna Raudives priekštecis, neveiksmīgi mēģinādams atdot sabiedrībai dzīvu Agatu Kristi, kura pēkšņi bija iekritusi kā akā, bet vēlāk izrādījās uz laiciņu pabēgusi no dzīves kādā viesnīcā. Raudive bija Evas ģimenes kokā pats labējais augšējais atzars, ko viņa bija piefiksējusi, pārdomājot dzīvi rehabilitācijas programmā. Nojausma, ka svešais vīrs te nāk viņas dēļ, šķita nemaldīga. Eva baidījās viņu uzrunāt, taču kaut kas dzina to darīt. Viņš bija nedaudz sadudzis. Senāk cilvēki bija īsāki, Eva atcerējās un vēlreiz pārliecās viņa plecam. Viņi abi skatījās baltā lapā kā ūdenī, no kurienes kā ūdenslīdējiem ar noslēpuma atslēgu vajadzēja iznirt dažiem burtiem. Eva ierunājās, pati pārbīdamās no savas balss.»
Aivars Eipurs
***
«Vai tiešām ir astotais decembris? - Vīrietis atskatījās un padomājis atbildēja: šorīt es nopirku grāmatu Uz kraujas rudzu laukā. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa no manis ir šīs grāmatas varonis Holdens Kolfīlds, bet pārējā - velns. Lai to pierādītu, viņš izvilka 38. kalibra revolveri un parādīja vinila skaņuplati - Double Fantasy. Eva saprata - tagad vai nekad.»
Egīls Venters
***
«Saki, velns, tu noteikti zini… saki, vai Joko patiešām mīlēja Lenonu?» - Eva uztraukti nobēra.
- Kāpēc tev tas jāzina? - velns lēnā garā ģērba nost Šerloka Holmsa paltrakus, un viņa melnie spalvu kušķi nesteidzīgi saplūda ar tumsu.
- Lai zinātu, kam ticēt…
- Vai tad ticēšana ko mainīs? - jautāja velna acis, kas vienīgās nebija melnas, drīzāk zilas kā skurbam zviedru jūrniekam.
- Es gribu ticēt mieram, - Eva jau gandrīz raudāja, jo astotais decembris ir tuvu Ziemassvētkiem.
Velns aizpīpēja cigareti un sāka skaļi smiet.
- Un ko tad jūs, cilvēki, darīsit ar šiem? - viņš purināja krāsaino grāmatu Evas acu priekšā. No tās vēlās laukā Holdens Kolfīlds un arī pats Konans Doils, Bulgakovs un Gūtenmorgens iekrita peļķē un rindas kārtībā iespruka peles alā.
Tad vells paņēma revolveri un izšāva grāmatā pamatīgu robu.
- Tos nevar cauršaut, un tie nedeg, esmu pārbaudījis, tāpēc miera no šiem, meitiņ, nebūs nekad!»
Kristīne Ulberga
Turpinājums sekos
* Tā nav pīpe (franču v.)