gada nogales numuros. Arī nule publicētā tulkojuma autors ir profesors Vējš - viens no retajiem savas paaudzes latviešu intelektuāļiem, kas studējis Rietumos - tieši «Ostina, Raila un Strosona Oksfordā» uz XX gs. 60. gadu sliekšņa, kur arī savai paša filozofijai ieguvis idejas par valodas jautājuma būtiskumu, loģiskās analīzes nozīmi kombinācijā ar ikdienas dzīves, lietišķuma un veselā saprāta kritērijiem. Tāpēc atsevišķi jāatzīmē vides un disciplīnas konteksta nozīmē izsmeļošais un reizē ar atbildības izjūtu rakstītais tulkotāja pēcvārds Darīšana ar vārdiem.
Ostins pats nodzīvoja tikai līdz 1960. gadam un savas teorijas pamatnostādnes pilnībā formulēja 1955. gada Hārvarda universitātes lekcijās, kas arī veido pamatu šai grāmatai, lai gan idejas dažādās uzstāšanās reizēs publiskotas un raisījušas diskusiju jau kopš 30. gadu beigām. Nebūs pārspīlēti teikts, ka Kā ar vārdiem darīt lietas pieder pie XX gs. tekstu kanona, jo savu artavu devis ne vien svarīgas filozofijas jomas, bet arī humanitārās domas plašākā nozīmē un humanitāro zinātņu struktūras attīstībā. Ostins tajā uzskicējis jaunas attiecības starp valodu, domāšanu un sabiedrību un iezīmējis jaunu pētījumu lauku uz lingvistikas, filozofijas, psiholoģijas, socioloģijas un komunikācijas zinātnes robežām. Tieši tāpēc var teikt, ka darba latviskojums nācis īstajā brīdī, jo, pirmkārt, dažāda draudīguma pakāpes «vētras», kas ik pa brīdim, no dažādām pusēm nākdamas, pāršalc mūsu samērā šauro un bēdīgi finansēto humanitāro zinātņu jomu, varētu tulkot arī kā lēnām notiekošas zinātņu pārstrukturācijas lokālos simptomus, otrkārt, patētiskā un politizētā «meņģēšanās» ap valodu Latvijas publiskajā dzīvē nereti aizsedz rūpes par valodu pašu - labskanīgu, dzīvotspējīgu, funkcionālu, ar izkoptiem dažādiem stiliem, tai skaitā akadēmiskiem, un dažādām leksikas jomām, tai skaitā dažādu filozofijas skolu, un tāda veida elastīgu valodisko resursu pārvaldījumu, kas ļautu «darīt lietas» veiksmīgi, neskatoties uz etnisko piederību, politisko pārliecību.
Zināmā mērā tieši par to ir grāmata - kā valoda strādā sociāli akceptētajās robežās, veicot dažādas komunikatīvas darbības. Ostins sāk, secinot, ka ne ar visiem izteikumiem mēs kaut ko konstatējam, liela daļa ļoti svarīgu un nereti institucionāli nostiprinātu teikumu, ko ikdienā sakām, ir performatīvi, tas ir, tie nav ne patiesi, ne aplami, un to jēga ir ar tiem veiktās darbības. Tālāk viņš apcer apstākļus, kuros šīs darbības var būt veiksmīgas vai neveiksmīgas (2.-4. lekc.), kritērijus performatīviem (5. nod.) un nedaudz ieskicē lingvistisko resursu izmantojumu (6.-7. lekc.). Īpaša loma Ostina teorijā ir nošķīrumam starp lokūcijas, ilokūcijas un perlokūcijas aktiem (8. lekc.). Lokūcija nozīmē pašu izteikšanos par kaut ko, tā iegūst jēgu un nozīmi no nosauktā, perlokūcija balstās uz efektu, ko izteikšanās izsauc, noteiktu, nodomātu komunikācijas partnera reakciju, savukārt ilokūcija, kas Ostinu interesē visvairāk, ir valodiskā mijiedarbība kāda akta veikšanai.
Kā katrs kādas nozares ietvaros zināmas grāmatas tulkojums, arī šis teksts, iznākot latviski, veicis papildu darbu. Tas atsaucas uz iepriekš rakstīto un universitāšu lekcijās runāto un jaunā pakāpē veido un attīsta terminoloģisko bāzi, kas latviski zinātņu apakšnozarēs lielākoties vēl nepietiekami nostiprinājusies. Darot lietas ar nepazīstamiem vārdiem, tādiem vārdiem, par kuru nozīmi attiecīgajā kontekstā vienojušies nepietiekami daudz cilvēku, rezultātu, visticamāk, varēs ieskaitīt, Ostina valodfilozofijas terminoloģijā izsakoties, pie nopūdelējumiem. Tāpēc tulkošana ir atbildīga misija, ko jebkurš tulkotājs noteikti apzinās, kaut vai tāpēc, ka nereti viņam, teorētiski balstoties uz likumu par sociāli pieņemtiem un vārdnīcās ietvertiem terminu tulkojumiem, jāizšķiras starp nepazīstamiem latviešu valodas vārdiem vai svešvārdiem. Aplūkotā teksta sakarā izdarītās izvēles, šķiet, nav bijušas vienkāršas - tās skaidrotas komentārā un apkopotas vārdnīcā.