Koncertuzvedums bija svētīgs visiem, jo atklāja solistu, kora, diriģenta Mārtiņa Ozoliņa un orķestra kapacitāti, kas pelna apbrīnu. Daļai publikas jaunums bija arī opera. Solistiem tas bija peldējums neierastos, lēninātos (temporitmā - pat pārmērīgi!) Volgas vai Obas majestātiskā mēroga vokālajos plašumos. Inga Kalna, tikusi klāt Marfas kristālskaidrajai, bezvainīgajai būtībai, pat vājprātu apgaroja ar tembrāli bezgalskaistu skaņas gaismojumu - līdz perfekcijai izkoptu un daiļu pat uz klusuma robežas. Pārsteidzoši iespaidīga vokālajā ekspresijā un dramatiskajā spēkā bija Ilonas Bageles greizsirdības sāpju plosītā, atriebīgā Ļubaša. Turklāt tik dabiska visā krieviskajā - no valodas līdz intonācijai. Īsts meistardarbs bija apjomīgās, gari velkamās tautas dziesmas (īstenībā stilizētas autormelodijas) dziedājums solo a cappella. Kaislības apmātajā, pretrunīgajā Grigorija Grjaznoja tēlā un vokālajā partijā organiski iejutās Samsons Izjumovs, valodas un lēnās slāvu kantilēnas barjeru Ivana Likova lomā pārvarējis jaunais tenors Andris Ludvigs. Līmenī bija arī visi pārējie, un dažas teksta kļūmītes, kā arī orķestra un kora «aritmija» kopainu daudz netraucēja. Atradums ir viessolists krievu bass Pjotrs Migunovs, kurš atveidoja Marfas tēvu. Tikai nesaprotu, kādēļ tik liels darbs (un arī nauda) repertuāra teātrī ieguldīts tikai vienai vienīgai reizei! 5 5 5 5 5
Liels prieks par Rimska-Korsakova šedevra parādīšanos Baltajā namā, un daļējs prieks par muzikālo īstenojumu. Atskaņojuma ritējums diemžēl bija visai tuntulīgs - pietrūka elpojošas temporitmiskās virzības. Likās, diriģentam nebija labas saskaņas ar solistiem un kori. Iespējams, pietrūka viena divu mēģinājumu, kas šo ģeniālo operu ļautu baudīt konģeniālā lasījumā. Orķestris kvalitātes ziņā izklausījās krietni gatavāks reaģēt uz drāmas elementiem, nekā no tā tika prasīts. Ingas Kalnas Marfa apbrīnojama un filigrāna, tomēr it kā no citas - rokoko - pasaules. Par centrālo tēlu tovakar kļuva Ilonas Bageles atveidotā Ļubaša - izcils, precīzs, pārliecinošs solistes veikums! Vienmēr prieks sekot Samsona Izjumova atveidoto varoņu pārdzīvojumiem. Izjumovam līdzās tikpat spožs Pjotrs Migunovs un Aira Rūrāne. Teicami dziedāja arī Ieva Parša un Viesturs Jansons. Andrim Ludvigam vēlējums pieslīpēt patiešām iespaidīgās balss emocionālo un vokālo izpausmju meistarību, lai vokālā stāja būtu nevainojama. Kopumā - atkal tika dāvāta iespēja pārliecināties, ka koncertuzvedums ir brīnišķīga mākslas forma, kas sekmīgi atsvaidzina repertuāru. 5 5 5 5 5
Rimska-Korsakova operas Rīgā nebija skanējušas kopš astoņdesmitajiem (Sniegbaltīte), bet Cara līgavas pēdējais iestudējums, ko izrādīja 37 reizes, tapa 1950. gadā. Tāpēc šis koncertuzvedums, kaut vienreizējs, bija gaidīts. Nenobrīnīties par Samsona Izjumova muzikālo smeķi! Šķiet, tikai viņš tādu pirmatnēju karstasinību var savienot ar aristokrātisku pašcieņu. Ilonai Bagelei Ļubaša ir līdz šim lielākā loma, ko viņa izdzied sulīgi, ar patiesām sāpēm un kaisli. Publika to novērtē. Ar negaidītu lirismu pārsteidz Aira Rūrāne, no vīru gala - skanīgais Pēterburgas bass Pjotrs Migunovs. Iepretim šiem reālistiskajiem varoņiem - kā no citas pasaules (un tā tas domāts) nākusi eņģeliskā Marfa - Ingas Kalnas pirmā krievu opervarone. Vakars izvērtās par tiešām labu lokālu notikumu. Bet opera, par laimi, ir konvertējama, un ar Eiroradio starpniecību Cara līgava izskanēs desmit Eiropas un Amerikas raidstacijās, ieskaitot tādas mūzikas lielvalstis kā Austrija, Vācija un Nīderlande. Skatot šādā mērogā, būtu gribējies vēl lielāku orķestra precizitāti, sazobi ar visnotaļ labo kori, vietumis vijīgākus tempus - solistu atbalstam, arī tīrākus dziedājumus (citkārt cerības raisošais Andris Ludvigs šoreiz šķita spēkus zaudējis, iespējams, bajāram tos bija atņēmis Hosē…).