«Presņakovi uzsver, ka luga nav par Krieviju. Tā atspoguļo laiku,» saka Ilze Olingere.
Spēlējot upuri režisore nosaukusi par spēli ar bailēm, uzsverot intonatīvo niansi, kas rodas, lugas nosaukumu latviskojot. Spēlējot, nevis tēlojot, kā tas būtu tiešā tulkojumā. Vaļa, ko I.Olingeres izrādē iemiesos aktieris Edgars Samītis, tēlo noziegumu upuri noziegumu rekonstrukcijās. «Viņš spēlējas ar nāvi. Tā, kā Vaļa paziņo saviem vecākiem, esot pretpote nāves bailēm.»
Varonim varot ticēt vai ne, bet, «nopietni runājot, es domāju, ka bailes ir pamatmotīvs, kas traucē dzīvot. Ko tikai mēs varētu izdarīt, ja nebūtu šo žņaugu, kas ierobežo mūsu brīvību. Vaļam māte saka - tu piebāz galvu ar kaut kādu ārprātu. Manuprāt, jo vairāk attīstās ekonomiskā krīze, jo šie draudi kļūst nopietnāki.» Vienīgās zāles - humora izjūta. «Tāpēc mēs nekaunīgi atļaujamies smieties. Arī par šausmīgo, jo smieties jau drīkst par jebko, ja tikai veselais saprāts tiek saglabāts. Ja godīgi, tāpēc es neesmu Kirila Serebreņņikova filmas fane - tajā ir fantastiski atradumi, krāšņa izteiksme, bet nav ne smieklīgi, ne šausmīgi. Mani tā neaizkustina emocionāli. Bet bagāža ir, un tās dēļ es lugu neiestudēju, kad tā bija ļoti aktuāla. Mani interesē kas cits,» saka I.Olingere.
Vai lugai raksturīgā postmodernā estētika šodien nav jau par daudz apbružāta? «Es esmu laimīga būt šajā teātrī ar šiem cilvēkiem, jo mēs nodarbojamies ar būtisko un cilvēcisko. Tas, vai Vaļa aizvelk līdz Hamletam, ir jāvērtē skatītājiem, un tā ir apzināta autoru provokācija. Šajā laikmetā upura loma tomēr ir neizbēgama. Mēs visi spēlējam upurus. Bērni un pusaudži, kas aizraujas ar datorspēlēm, virtuālajā realitātē varbūt ir varoņi, bet dzīvē...» - tā režisore. Daudzpunktei ir drīzāk jautājuma izteiksme. «Mums ir pārāk daudz skepses, ironijas un zināšanu. Varoņdarbi notiek nejauši. Cilvēkus izglābj ugunsgrēkā - tas ir Latvijas lepnums. Jā, tie ir mūsdienu varoņdarbi - sīkāki, ne fundamentāli. Īstais varoņdarbs šodien ir saglabāt domas asumu, dziļumu un jūtas. Palikt par cilvēku.»