Viņaprāt, dzīvē nekas nenotiek nejauši. Reiz radinieks lūdzis viņu aizvietot šajā darbā, jo pats neticis. «Man iepatikās, un, šķiet, iepatikos arī es. Tagad ar nepacietību gaidu ziemu.»
Ziemassvētki ar priedīti
Alvja bērnība pagājusi karalaikā Kurzemē starp Saldu un Skrundu. Atmiņā palikuši Ziemassvētki, kad vecāku mājās apmetušies vācu kareivji. Pret viņu un brāli bijuši laipni un svētku vakarā uz paplātes ēdamo un dzeramo aiznesuši arī krievu gūstekņiem. 1949. gadā Burkovsku ģimene izsūtīta uz Sibīriju. «Mani paņēma no skolas sola, astotā dzimšanas diena apritēja, braucot lopu vagonā. Izsūtījumā Ziemassvētkos eglītes nebija, vien bērzs vai priedīte.» Lai arī Alvis stāsta par skaudru laiku, viņa acis paliek gaišas un laipnas.
Kad atgriezies Latvijā, kļuvis par rīdzinieku. Iesācis studijas vakarniekos Politehniskajā institūtā, pabeidzis Ļeņingradā. Vietējie gribējuši pierunāt, lai paliek tur, bet viņš pārliecināts, ka latvietis ir latvietis, tādēļ vien vilcis uz mājām, uz dzimteni. Rīgas Vagonu rūpnīcā strādājis par inženieri elektriķi, iepazinies ar Mirdzu, kas kļuvusi par viņa sievu. «Abi zīmējām vilcienus, es - riteņus un rāmjus, bet Alvis - elektroshēmas. Ar mūsu radītajiem vilcieniem brauc vēl šodien,» stāsta Alvja dzīvesbiedre.
Īpašā svētku dāvana
«Ziemassvētki mūsu ģimenē ir īpaši, jo 23. decembrī dzimis mūsu dēls. Tagad pulcējamies jau pie viņa ģimenes un svētki vienmēr ir mīļi un jauki,» atklāj Mirdza Burkovska.
Viņi bagāti vecvecāki: dēlam Marekam ir divas meitas un dēls - Erlands mācās 3. klasē, Elizabetei pieci gadi, bet Esterei apritējis pusotra gada. Savukārt meitai Marlēnai ir gandrīz trīs gadus veca meitiņa Katrīna. Viņa esot liela slidotāja, bet visi viņi - lieli dziedātāji. Marlēna dzied valsts akadēmiskajā korī Latvija.
Vai Ziemassvētkos mazbērniem viņš ir vectēvs vai Ziemassvētku vecītis? Dēls Mareks saviem bērniem reizēm pats tēlojot vīru no tālās Lapzemes, bet mazmeita Katrīna, kad redzot televīzijā kādu Ziemassvētku vecīti, tūlīt saucot: «Opis! Opis!»
«Kad vīrs mašīnā brauc no Doma laukuma un māj visiem ar roku, ir prieks un lepnums reizē, jo visi viņu uztver kā patieso Ziemassvētku vēstnesi. Arī pašu mazbērniem viņš asociējas ar īsto un vienīgo Ziemassvētku vecīti,» priecājas omīte. Reiz maza meitenīte Doma laukumā pieskrējusi un ieraususies Alvim klēpī, tikai, kad pamanījis tuvojamies savu meitu, sapratis, ka uz ceļiem šūpo mazmeitiņu.
Pirms pāris dienām kopīgai fotogrāfijai klēpī iesēdušies jaunlaulātie. Uz viena ceļgala līgava, uz otra - līgavainis. «Domāju, šo mirkli viņi atcerēsies visu mūžu, savukārt es jutos laimīgs un gandarīts, ka tik skaistā dzīves dienā viņi vēlējās būt manā tuvumā,» Alvim acīs iezogas aizkustinājuma asaras.
Īstāks par īstu
Mazie bieži vaicājot, vai viņš esot īsts. Desmitgadīgas dvīnītes ilgi tincinājušas un teikušas, ka daudzi tikai par tādiem pārģērbjas. Pēc brītiņa atskrējušas vēlreiz un jautājušas: «Cik tev gadu?» Kad atteicis, ka vairs neatceras, tad nopietni secinājušas: «Tad tu tomēr esi īsts.»
Kamēr runājam, kāda vecāka kundze vēlas pastāstīt, ka viņai dzimšanas diena gandrīz vienā datumā ar komponistu Raimondu Paulu un novēl mums svētīgus Ziemassvētkus. «Vecākas kundzes ir pacietīgi jāuzklausa. Toties, ja kāds ir par daudz nekaunīgs, tad jānoliek pie vietas,» atklāj Alvis Burkovskis. Sarunu uz brīdi pārtrauc ar viņu kopā fotografēties kāri ārzemnieki.
Pēc apgalvojumiem, ka pirmā egle pirms 500 gadiem rotāta tieši Rīgā, ārzemju tūristu īpaši vairāk neesot kļuvis. Viņaprāt, nav būtiski, vai eglīte godā celta vispirms Rīgā vai Tallinā. «Šāda konkurence tikai liecina, ka katrs grib sevi izcelt par pārāku, nekā patiesībā ir. Ziemassvētki saistīti ar ticību, cerību un mīlestību,» nopietni bilst daudz pieredzējušais vīrs.