No vāzēm līdz portretiem
Ekspozīcijas nosaukums Vēlāk Aijai Bley radies pēc kādas īpašas tikšanās ar vecāku kundzi savu Rīgas māju kāpņu telpā. A. Bley izteikusi vēlēšanos viņu nofotografēt, abas sarunājušas, ka tas notiks vēlāk - šīs sievietes dzīvokļa interjerā. Tomēr šis «vēlāk» tā arī nepienāca - vecā kundze drīz vien nomira. «Vēlāk» kļuva daudznozīmīgs.
«Sākot strādāt pie projekta, sapratu, ka tas nav par vecumu,» stāsta A. Bley, kas pusotra mēneša laikā paguvusi apciemot ne vienu vien vecāka gadagājuma dāmu. «Es nefotografēju sirmgalves dzīvokļos - šis stāsts ir par sievieti, kas ir sieviete pilnīgi visos vecumos līdz mūža pēdējai dienai.»
Lai sameklētu sievietes patiesi cienījamos gados - astoņdesmit deviņdesmit, fotogrāfe neiztika bez pensionāru biedrību atbalsta Rīgā, Ogrē, Ikšķilē un Kuldīgā. Viss sācies ar to, ka A. Bley pieteikusies fotografēt kundžu puķu vāzes, tādējādi nodrošinot sev iespēju iekļūt viņu privātajā telpā. Ideja dāmas uzrunāja. Arī izstādē šis «sākums» ir redzams: blakus viena otrai kārtojas fotogrāfijas, kur tik identiski un tajā pašā laikā niansēs atšķirīgi kārtojas vāzes un vāzītes ar ziediem uz tamborētām sedziņām, kas pārklāj televizoru vai kādu citu mēbeli.
Teju kā altārgleznas izstādē izkārtas dažas lielformāta fotogrāfijas. Tur savos ierastajos interjeros - «pasaulēs, kurās laiks ir apstājies un pagātne ir daudz reālāka par tagadni», visbiežāk guļus vai sēdus, iemūžinātas izstādes varones.
Lielākais ieguvums - stāsti
«Dikti sāp kājas. Ja tu zinātu, cik grūti, meitiņ. Nē! Es neesmu veca! Kas teica, ka esmu veca? Esmu štremma, smuka. Redz, kādas veiklas kājas - tip, tip, tip!» Šis jaukais izvilkums no sarunas ar 75 gadus veco Ādolfīnu un daudzi citi izstādē lasāmi blakus fotogrāfijām, kā arī klausāmi audioierakstā. Tajos iezīmējas arī drūmā Latvijas realitāte - lielākoties visu fotografēto sieviešu vīru jau sen nav mūsu vidū. A. Bley: «Tā vienkārši ir, un jautājums, kā ar to sadzīvot. Šīs sievietes ir pieņēmušas dzīvi tādu, kāda tā ir, un tver to citādi. Pilnveido sevi. Man šķiet fantastiski, ka sieviete, kas nekad nav nodarbojusies ar mākslu, deviņdesmit gadu vecumā sāk apgūt datora lietošanu, lai varētu izdot savu dzeju, ko viņa akurāt deviņdesmit gados ir sākusi rakstīt.»
Sieviešu stāsti ir fotogrāfes lielākais ieguvums un iegansts projektu turpināt. Šobrīd A. Bley mācās ISSP fotoskolā Latvijā. Kopā ar Elvitu Ruku ir apņēmības pilna turpināt projektu 15 jukušas avis, kura ietvaros autores ceļo uz bijušajām PSRS valstīm. Projekta tempus lielā mērā nosaka finansiālās iespējas. Četras stāstu un attēlu grāmatas jau ir izdotas, un pašlaik sagatavošanā ir nākamie izdevumi par Armēniju un Krieviju. «Neesmu pametusi novārtā arī filmu veidošanu - sāku darbu pie filmas, kas ir par fotogrāfijas fenomenu: kas ir fotogrāfija un kāpēc pilnīgi visi cilvēki grib kaut ko nofotografēt,» stāsta A. Bley.
Dārgie dzīves mirkļi
Vāciete Sibilla Fendta, kas ikdienā strādā par fotogrāfijas pasniedzēju Ostkreuzschule Berlīnē, sadarbībā ar Vācijas un ārvalstu žurnāliem veido dokumentālus portretus un ir fotoaģentūras Ostkreuz locekle, savā fotomākslā bieži vien pievēršas tam, no kā pašai ir bail. Projekta Gertneru ceļojums gadījumā tā bija Alcheimera slimība, kura bija skārusi Lotāra Gertnera kundzi Elki. «Nevarēju iztēloties šo sabrukumu un iejusties tā cilvēka ādā, kura dzīvesbiedra individualitāte un raksturs palēnām izdziest. Man bija neizturami redzēt, ko tas nozīmē pašam slimniekam, kad tas vairs neatpazīst sevi, pašu un attiecības ar apkārtējiem,» saka fotogrāfe, kura 2008. gadā devās iemūžināt šī pāra - savas paziņas vecāku - pēdējo lielo ceļojumu ar treileri pa Poliju, Lietuvu, Latviju un Igauniju līdz Sanktpēterburgai un atpakaļ.
Gertneru stāsts zināmā mērā sasaucas ar to, kas redzams atzinīgi vērtētajā austriešu režisora Mihaela Hanekes filmā Mīlestība, kurā vīrs nemaz neapsver domu, ka par viņa smagi slimo sievu līdz viņas pēdējam elpas vilcienam rūpēsies kāds cits. Ceļojuma laikā fotogrāfei Elke atgādinājusi mazu bērnu - sīkas darbības viņa atkārtoja atkal un atkal, pauda sajūsmu par diezgan ikdienišķām lietām, pusceļā uz mērķi Elke jau bija aizmirsusi, kurp dodas. Tomēr Lotārs, kuram sieva bija kļuvusi par smagu rūpju nastu, turklāt viņas stāvoklis arvien pasliktinājās, nesūdzējās. Esot kopā ar viņiem, fotogrāfi S. Fendtu nevienu brīdi nebija pārņēmušas skumjas. «Es ieguvu līdzīgu pieredzi kā savos iepriekšējos projektos - ir iespējams pierast pie situācijas un sadzīvot ar to,» apgalvo S. Fendta. «Mana loma ceļojumā bija kaut ko iemācīties par šī pāra savstarpējām attiecībām, atrast vārdus un attēlus, ar kuru palīdzību izstāstīt šo stāstu citiem.»
Dažus mēnešus pēc atgriešanās no ceļojuma Elke krītot guva galvas traumu un nomira.
Izstādē starp pārējām ir kāda S. Fendtas uzņemta fotogrāfija ar pilsētas skatu - ielu, pa kuru slāj steidzīgu cilvēku stāvi, fonā ir kafejnīca, un kādā no tās logiem redzami Elke ar Lotāru. Silti viens otram smaidīdami, viņi bauda neizmērojami dārgos savas kopdzīves mirkļus.