Mums jau sen definēti lielie mērķi - gribam caurspīdīgu, saprotamu un uz vienlīdzības principiem balstītu izglītības sistēmu ar vienkāršu finansēšanas mehānismu un skolu autonomiju. Tas ierakstīts dokumentos, uz to vajadzēja mērķtiecīgi iet, taču tieši biežās ministru maiņas dēļ viss bremzējas - katrs nāk ar kaut kādu savu ideju, nav pārmantotības.
Ministrijas darbinieki jau paliek. Tie strādā labi?
No menedžmenta viedokļa ministrijai vajadzētu būt daudz kompaktākai - lai ir mazāk cilvēku, bet konkrētāki darbi. Piemēram, tā apkopo lielu daudzumu datu par visām skolām, taču mērķtiecīgas datu analīzes, lai uz tā balstītu īstenoto politiku, nebija iepriekš un, es domāju, nav arī tagad.
Kā izpaužas autonomijas trūkums?
Piemēram, runājot par finansējumu - pašreizējo sistēmu var salīdzināt ar lielu piltuvi, kur ienāk valsts un pašvaldības finansējums, pa vidu samaisās kopā un iznāk ārā citādā, grūti saprotamā sadalījumā. Pārsvarā gadījumu skolas labāk par pašvaldību darbiniekiem, kuri lemj par naudas sadalījumu, zina, kādām vajadzībām vairāk nepieciešami līdzekļi. Ja visa nauda nonāktu pa tiešo skolā, līdzekļus varētu izmantot daudz racionālāk. Kā man reiz teica vienas skolas direktors, es jau to elektrību varu dedzināt, cik gribu, pašvaldība rēķinu apmaksās, savukārt, lai ietaupīto izmantotu citiem mērķiem, jāiziet milzīga birokrātija. Varētu sākt ar to, ka tiešā finansējuma sistēmu pirmajām ievieš ģimnāzijām un valsts ģimnāzijām, tās šādai kārtībai jau tagad būtu gatavas. Pēc tam pakāpeniski arī pārējiem. Samazinātos starpposms naudas administrēšanai, kas tagad patērē milzīgus līdzekļus.
Sistēma, ka nauda seko skolēniem, privātuzņēmējus apmierina?
Pati ideja ir skaidra. Taču pašreizējie noteikumi nav ērti un vienkārši lietojami. Piemēram, privātajos bērnudārzos, ja, pieņemsim, bērns kādu dienu palicis mājās, obligāti jābūt ārsta zīmei. Tas ir lieks slogs kā vecākiem, tā ģimenes ārstiem, vārdu sakot, nevajadzīga birokrātija. Pašvaldību savienība un vēl citas lielās lobētājorganizācijas kategoriski iestājas par to, ka tam tā ir jābūt, jo pašvaldību bērnudārziem par to nav jāsatraucas. Tomēr ceram, ka ar laiku nosacījumi visiem būs vienādi. Tas taču normāli, ka kādreiz bērns paliek mājās. Izmaksas no tā nemainās, jo audzinātāji taču uz darbu nāk un bērnudārzs strādā.
Vai šī apmaksas kārtība neapdraud mazās skolas?
Pirms vairākiem gadiem mēs domubiedru grupā izveidojām mazo skolu glābšanas projektu. Ja nauda seko bērnam, kā jau pieminēju, tai jānonāk pa tiešo skolā, nevis pašvaldībā, kur to sadala deputāti, kuri pārsvarā gadījumu nav speciālisti izglītības jomā. Spēcīga skolas vadība, kura pati lemj, kas vajadzīgs, kas ne, kopīgi ar prasmīgiem skolotājiem tiktu galā arī pie maza bērnu skaita. Protams, runa ir par sākumskolu. Mēs zinām pozitīvos piemērus citur pasaulē, arī Skandināvijā ir attālās skolas. Protams, viņi ir bagātāki, vairāk naudas atvēl izglītībai, bet tik un tā pamatā ir princips, ka mazajās skolās strādā ar modernākām, elastīgākām metodēm - integrē dažādus vecuma posmus, neiespringst, ka vienā klasē mazāk, citā - vairāk bērnu.
Skolas drīkst tā?
Jā, drīkst, vienkārši šobrīd to dara visai mehāniski - savieno klases, bet svarīgi arī nodrošināt pilnvērtīgu mācību procesu. Tas atkarīgs no skolotāja spējas būt elastīgam. Dziļākā problēma ir tā, ka mūsu augstskolas nepiedāvā programmas šādu speciālistu sagatavošanai. Tas varētu būt atsevišķs kurss - darbs mazajās skolās ar integritīvām metodēm.
Kurš kavē šādu programmu ieviešanu? Augstskolas?
Augstskolas ir gatavas, tām nav pasūtījuma, grūdiena. Un te būtiska Izglītības un zinātnes ministrijas loma. Vajadzētu būt tā, ka ir politiskais uzstādījums valdības deklarācijā, un tas mērķtiecīgi tiek īstenots. Bet mums ir otrādi - remdena valdības deklarācija, aktīvas rīcības vietā - milzīga darba grupa ar vairākiem desmitiem cilvēku... nedomāju, ka tur var būt labs rezultāts. Jo īpaši, ja laika līdz 1. septembrim pavisam maz.
Diskusijas par to, kā saglabāt skolu arī tad, kad būtiski nokrities skolēnu skaits, bija jau ministra Ķīļa laikā. Viens no risinājumiem ir veidot multifunkcionālos centrus, kādi jau daudzviet darbojas. Ir skolas ēka, kur padomju laikos mācījās 200 bērni, tagad - 50. Uzturēšanas izmaksas no bērnu skaita nemainās. Bet ir iespēja telpas kopīgi izmantot arī citām pagastā svarīgām vajadzībām, piemēram, doktorātam, sociālajai aprūpei. Tad arī skolu vieglāk uzturēt. Šādām lauku skolām var piešķirt papildu finansējumu vajadzībām, kas nav aktuālas, piemēram, Rīgas skolām - vairāk naudas nodarbībām pēcpusdienās u. tml. Līdz ar to vairs nedraudētu to slēgšana.
Privātajiem nav intereses par mazajām skolām?
Ir vairākas mazas privātās skolas, kas izveidojušās vietās, kur nav īpaši blīvas apdzīvotības. Tajā skaitā pie Tukuma, Cēsīs.
Parasti privātskolas asociējas ar ko dārgu, elitāru…
Tās skolas, kas rodas, ir ar citu pedagoģisko ideju. Ir enerģiski jauni cilvēki, bērnu vecāki, kuri apvienojas un veido skolu.
Bet izmaksas?
Izmaksas būtībā ir tādas pašas kā jebkurai skolai. Protams, ja kāda mācību iestāde nodefinē sevi par elitāru, tā var likt lielu mācību maksu un būt par elitāru skolu ar ekskluzīvām lietām un vērtībām. Bet ne visi izvēlas šo ceļu.
Varbūt vispār jāpāriet uz privāto izglītību?
Jau pirms daudziem gadiem, kad ministre bija Tatjana Koķe, kādā diskusijā ar studentiem teicu - skolas valsts varētu mierīgi nodot privātajās rokās. Jo mūs regulē visi tie paši likumi un noteikumi, ko valsts un pašvaldību mācību iestādes. Programmu var veidot katrs savu, bet prasības ir vienotas. Akreditācija, licencēšana, ugunsdzēsības, higiēnas prasības un tā tālāk visiem vienādas.
Arī algu līmeņi radikāli neatšķiras?
Protams, apmēram līdzīgi. Skaidrs, ka privātais, ja grib pievilināt labākus skolotājus, protams, cenšas maksāt vairāk. Bet tas nav noteicošais. Valsts no tā, ka darbojas arī privātās mācību iestādes, ir tikai ieguvēja.
Vai labi, ka mums ir skolas, par vietām kurās ir lielas cīņas, un ir skolas, kas brīžiem satraucas par audzēkņu trūkumu?
Ir divu veidu sistēmas. Viena tāda kā Somijā, kur visiem bērniem pilnīgi vienlīdzīgas iespējas. Visas skolas vienāda statusa, un par katru bērnu tiešām rūpējas. Tur, protams, ir nesalīdzināmi lielāks finansējums nekā Latvijā. Savukārt pie mums viss ir ļoti gradēts. Ir labās skolas - ģimnāzijas un valsts ģimnāzijas, kas saņem augstāku finansējumu par vienu bērnu, līdz ar to var atļauties labākus skolotājus un atļauties neņemt bērnus, ar kuriem grūtāk strādāt. Un ir tādas mācību iestādes, kurām būtu jāpalīdz.
Es pati kā eksperte esmu izbraukājusi daudzas Latvijas ģimnāzijas, tās patiešām ir labas. Ir saprotams, ka mums nevajadzētu izjaukt šo sistēmu, jo vismaz šī daļa strādā labi. Tāpēc domāju, nelauzīsimies Somijas sistēmā, saglabājam, lai mums ir ģimnāzijas un valsts ģimnāzijas ar visām savām tradīcijām, bet uztaisām atsevišķu triecienprogrammu tam vājajam galam, riska zonai. Ja mēs nodefinētu, cik daudz un kuras mums ir riska skolas, tas nosacīti vājais gals, tad mērķtiecīgi atlasītu un sagatavotu mācībspēkus (to gan mēs no Somijas varam nošpikot - viņi ļoti atlasa skolotājus un vadītājus jau studiju procesā), sagatavotu kursu un skolās saliktu modernus, jauni domājošus, spējīgus cilvēkus. Es domāju, ka tas ir izdarāms. Tikai tur atkal jābūt lielai politiskajai gribai.
Vai mūsu skolotāju algas ir pietiekami augstas, lai gaidītu labāku rezultātu?
Vēsturiski tika izveidots modelis, ka nauda seko bērnam, un tika paredzēta konkrēta, tolaik - neliela summa, ko maksā skolotājiem par slodzi. Ja ņem vērā tikai šo skaitli, tas rada sabiedrības sašutumu par nabaga skolotājiem, ka viņi tik maz saņem. Bet patiesībā runa ir tikai par pirmo izejas ciparu. Nāk klāt piemaksas par burtnīcu labošanu, gatavošanos stundām, klases audzināšanu un tā tālāk. Samudžinātā sistēma veidojusies, jo ministrija nespēja pierādīt valdībai, ka jāceļ skolotāju algas, tāpēc ik pa brīdim izgudroja, par ko jāpiemaksā. Tā ka atalgojums nemaz nav tik mazs. Cita lieta - tas būtu jāsaved kārtībā, lai ir vienota, skaidra apmaksas sistēma.